Pirms lasīšanas jāzin ka šis ir mans kārtējais dzejolis ko esmu veltījis vienam cilvēkam, tie kas lasīs nesapratīs dažas lietas tā kā tās būtu jāsaprot.
Viss, kas ir bijis
Tas ir bijis nekas
Dzīvē vēl būs gana
Dzīve vēl būs gara
Liekas, ka viss jau ir bijis
Tomēr nekā…
Mēs nezinām, kā būs
Un ir patiesībā!
Cēlās un krita…
Beigās raudāja uz ceļiem
Laime, kas pie manis netika
Un padevās, jo mūri -
Nekad tie nebruka!
Lapas vien tukšas
No kokiem aiz mūriem tās bira
Laime tik krita un krita!
Tā galvu pret durvīm sita
Tā pēc manis tik skaļi sauca!
Es nedzirdēju
Tēloju, ka nedzirdu…
Manī sirdsapziņa mira
Lūdza, lai paliek tā dzīva
Bet es atkal tēloju, ka nedzirdu
Un tos saņemtos sitienus
Patiešām es nejutu.
Pats sevi lēnām
Par monstru pārvērtu,
Šai dzīvei jēgu piešķīru
Bezjēdzīgu dzīves jēgu es atradu…
No sevis es izdzinu mīlestību
Laimi klāt nelaidu
Sirdsapziņu nosmacēju
Uzticību iznīdēju
Cerības kā nezāles es izravēju
Un paliku par tukšu
Paliku par tādu
Kāds es tagad esmu…
Bet palēnām, palēnām
Kā jau es teicu - Viss, kas ir bijis
Tas ir bijis nekas
Dzīvē vēl būs gana
Dzīve vēl būs gara
Ar laiku jutos skumji
Skumji bez gala…
Nebija tam redzama arī mala
Dzīve vēl bija gara
Un tur pārsteigumu gana
Gāju pa ceļu
Likteņa ceļu
Un solīju, ka mīlu
Sev klāt nelaidīšu
Visas jūtas noraidīšu
Dzīvei jau teicu –
Uz redzēšanos!
Bet nolēkt es neuzdrīkstējos
Gāja laiks
Un dzīvē pārsteigumu gana
Palīdzēja pirmā sirds
Kas tik laba
Manā dzīvē redzēta tapa
Asaras ar lija
Lai gan nebija tur sāpju
Tomēr mani
No visa tā sirds glāba
Gāja laiks un dzīve ir gara
Tagad jau divas sirdis
Es tām esmu bezgala no svara
Nezinu, bet vēlos, lai dzīve vēl gara
Lai sapņu ir bez gala
Un nu laime ir mana
Sirdsapziņa atkal ir skaļa
Cerību daudz
Kā nezāļu dārzā bez gala
Uzticība vēl gaida
Bet laikam
Drīz arī tās man būs gana!
