PIEDODIET KA VAKARDIEN NEIELIKU DAĻIŅU
iepriekšējā daļiņa šeit http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viruss-3/655305
EMĪLĪJAS SKATA PUNKTS.
Viss šķita tik izmiris. Neviena paša bērna vai kādas mana vecumā. Tagad mēs mirām badā vai arī no slimības. Tagad ejot pa Austrālija ieliņām vien siroja policisti vai kareivji. Vakardien man parādījs pirmais simtoms vemšana. Es vairs nekur netiku ārā. Man sāpēja galva un bija ļoti smagi bija soļot. Dažreiz pat šķita ka katru brīdi es sabrukšu un nomiršu.
“Apstājies!”aiz muguras izdzirdēju kādu sakām.
Es apstājos.
“Tagad apgriezies.”kāds noteica.
Es lēnām pagriezos. Priekšā man stāvēja viens no kareivjiem. Viņš bija bruņojies ar šautenēm un nažiem. Viņš bija ļoti garš un jauns. Man viņa bija žēl, ka tik agri jau jājiet mācīties par kareivi.
“Tu esi inficēta?”viņš man jautāja.
“Kas tas par jautājumu?”es viņam atbildēju pretī.
“Vienkārši visi, kas nav inficēti varēs doties prom no šīs vietas!”viņš noteica.
Puisis izskatījās ļoti nobījies. Es nevēlējos šeit mirt. Man nebija citas iespējas.
“Jā protams es neesmu inficēta” es nobļāvu.
“Jauki tad tev jādodas man līdzi!”viņš noteica pagriezās un sāka soļot.
Es viņam sekoju
“Kā tevi sauc?”viņš man jautāja.
“Mani Emīlīja.”es noteicu.
Pēkšņi es sajutu pretīgu garšu mutē. Tad es sapratu ka drīz es vemšu. Viņš pagriezās pret mani un ar riebumu noskatījās. Es uzvēmu viņam virsū. Tagad viņš arī bija infivēts.
“Ko tu teici, ka neesi inficēta!”viņš nokliedza.
Es paskatījos uz viņa bēdīgām acīm.
“Nenāc man tuvāk!”viņš nokliedza.
“Jā tagad tev arī jāpaliek šeit!”es iesmējos.
Pēdējā laikā es biju mainījusies. Mani mati bija kļuvuši gaišāki. Acis bālākas. Seja vairs nebija tik iedegusi, kā parasti. Un mans raksturs bija ļoti mainījies. Es biju kļuvusi ļaunāka. Man bija vienalga, kas apkārt notiek. Es pasmaidīju velreiz. Puisis sastinga tad satvēra pistoli un nomērķēja uz manis.
“Tagad tu nevienam nepateiksi ka esmu slims!:viņš noteica un izšāva.
Lode man trāpīja plecā. Es ievaidējos un pietupos pie zemes.
“Tu nevienam neteiksi!”viņš nokliedza.
“Jā tu tā pat netiksi cauri pārbaudēm!”es noteicu.
Viņš man piegāja klāt. Tad izvilka no kabatas nazi un pielika man pie kakla.
“Zini dažiem kareivjiem arī nav jājiet pārbaude!”vinš noteica.
Tad viņš ievilka stipru svītru manā kaklā.
“Zini tu nomirsi no asins zuduma!”viņš maigi noteica.
“Zini tu nomirsi no slimības vai no ieroča!”es iekliedzos.
“Labi es tev palīdzēšu nomirt!”viņš noteica.
Tad viņš izvilka no kabatas zāles. Tās laikam bija miega zāles.
“Es tev palīdzēšu!”viņš noteica.
Viņš paņēma manu muti. Tad atvēra to vaļā un ielika zāles iekšā mutē.
“Saldus sapņus saulīt!”viņš noteica.
Tad es norīju zāles. Viņš pasmaidīja un gāja prom. Es mēģināju viņam sekot, bet manas kājas neklausīja. Tagad es zināju ka pasaule pieredzēs lielu katastrofu, ja viņš aizlidos prom no šejienes. Es nokritu zemē. Manas kājas vairs nekustējās un kārtīgi domāt es vairs arī nevarēju. Es biju mironis vel jau tad kad biju vesela. Man vairs nebija jēgas dzīvot. Tad es sajutu sevī varenu spēku. Es to sajutu. Vairs es nebiju cilvēks, es biju briesmonis.
