Kas var būt skumjāks par vientulību ?
....... vientulība rada nomāktību un liek tev daudz domāt, bet ja domas aiziet pāri vārdiem?
Kas var būt trakāks par neko, nevis par vienkāršu, neko, bet par vietuļu, neatzītu neko?
Viņš.1
64
1
Tieši tā viņš jutās, kā tukša vieta... Dzīve viņam likās ļoti vienkārša katra diena viņam bija tāda pati kā iepriekšējā, tā visu laiku, viss tas pats. Spēja valdīt savas slimās velmes un tieksmes pēc mīlestības,pēc uzmanības nu citu atdzinības, tas nebūt neskar šo vīrieti, bet tikai tieksmes pēc atriebības, atriebt tos, kuri jau sen miruši un paņemti no citu acu loka, bet viņš to nekad nezimirsīs, ka dzīvē viņam nebija uz ko tiekties, viņam nebija mērķi, sapņi, cerība, viņam nebija nekas, kas dzīvi padara krāsainu un spilktu.......
Laikam ritot, viņš sāka saprast, ka viņa dzīvei nav jēgas..... viņš vēlējās atrast mērķi par ko cīnīties un izcīnīt savu uzvaru. Viņš nolēma, ka vēl nevēlas darīt savai dzīvei galu, viņš turpināja gaidīt, ka viņam parādīsies kāda iespēja, kāds sapnis pēc kura viņš varētu tiekties.... Mūžīgi gaidot neko nesagaidot tā sajūta viņā bija tik pilnīga, ka viņš vēlējās pēc kaut kā tiekties, pēc kaut kā tāda ko nebūtu tik viegli iegūt.....
Vienīgais, kas viņam vēl bija palicis bija atmiņas, atmiņas par pagātnes jautrajām dienām, bet atcerēdamies šīs atmiņas, tur tā pat nekā nebija, tur bija viss tukš, tur bija NEKAS, nekas, kas pētu viņam palīdzēt, atrast to mazo aizdedzes punktu savai sirdij.....
Ja atmiņas ir sāpes, tad kas to spēj radīt, kas nekad nav bijis. Vai aceries atmiņas kuras kādreiz ir bijušas, bet tās nevar acerēties,tikai ar apziņu,ka iespējams tas ir bijis, tas viņam traucēja, traucēja turpināt meklēt izeju uz labāku dzīvi... tas viņam neradija pat kripatiņu no pilnības...
Kā vienīgo risinājumus kuru viņš redzēja bija -- dzeršana, bet alhahols viņam nemaz nebija tuvs, viņš tīka pēc asinīm, pēc tā kā tās tek pāri miesai un kā tās atsitās pret cieto akmens grīdu, sajust to smaržu. Varbūt viņš nebija vampīrs ārēji, bet iekšēji viņš jutās kā zvērs, kurš vēlējās izlausties, bet šis lielais tukšums kas mājo viņā, neļāva viņam skaidri domāt...neļāva domāt vispār..iespējas tā bija kāda atmiņa, kas lika viņam atklāt savu otro es, varbūt viņam saka likties ka viņš sāk atklāt savu mērķi, pilnīgi neizsprastu mērķi,kurš viņam, iespējams deva kādu tieksmi.
...Kārtējo reizi klejojot pa tukšajām pilsētas ielām, viņš savā prātā radija tukšas ainas,ainas ar sievieti, kuru mīlēja, kuru mīl, kuru mīlēs vienmēr.....
Ielas bija tukšas, jo bija nakts.
Viņa klejošana aizveda viņu līdz kādai klusākai vietai vai viņa gadijumā skaļākai kur viņa kliedzieni pēc dzīves, pēc pilnvērtības, plaika skaļāki.
Sajūtot sāpes sirdī, viņš pacēla acis un tumsā ieraudzīja viņa sievieti, sievieti,kuru viņš mīl, aizvēris acu no bailēm,atverot, atkal tukšums,viņš nespēj saprast, domāja, ka ir nojūdzies, saslimis un palicis galīgi nelīdzsvarots vai arī vīna efekts darīja savu? Katrā gadijumā ar viņu kaut kas nebija kārtībā......
Atopies, viņš gāja meklēt cilvēkus, sievieti, kuru mīlēt, mīlēt bez skūpstiem, bez kaisles, bez tuvības, bet vai tas ir iespējams?
Atkal, šī aina,sieviet, bet šoreiz īsta sieviete, viņš viņu paņēma, paņēma nevis dēļ tuvibas, bet gan dēļ sava vājuma, vājuma kurš radīja viņu stiprāku,stiprāku , kas turpinājās līdz naida izspausmei pret sevi.
Tev patiks šie raksti
