Stāvēju slimnīcas gaiteņa galā ar rozā balona striķīti rokās un iesaiņotu dāvanu. Es pamanīju Nadjas mammu, kura sēdēja uz krēsliem, kas bija nolikti tieši pie Nadjas palātas durvīm.
Ir trīsdesmitais oktobris un Nadjai jau nepilnus sešus mēnešus ir ķīmijas terapija, ja tā to var nosaukt.
“Sveika!” uzsmaidīju Nadjas mammai, kurai rokās bija Nadjas cepure, kuru viņa velk, lai nevienam nebūtu jāskatās uz viņas matiem. Protams, nav jau tā, ka visi mati ir aizgājuši pa pieskari. Viņa ir nogriezusi daudz īsākus matus, bet vietām uz galvas parādās ‘bez matu’ pleķi, no kuriem viņa baidās.
“Man prieks, ka atnāci!” viņa pielēca kājās un samīļoja mani. Jutos it kā būtu izdarījusi kādu labu darbu. Atnācu apsveikt draudzeni vārda dienā.
“Nieks vien ir!” uzsmaidīju viņai. “Viņa guļ?”
“Jā, tikko no terapijas.” viņas mamma klusi sacīja. “Vari nolikt uz galdiņa, pateikšu, ka biji!”
“Liels paldies!” pasmaidot teicu un iegāju Nadjas palātā. Tik gaiša telpa. Viņa gulēja. Negribēju viņu pamodināt, tapēc noliku dāvanu uz skapīša, bet balonu piesēju pie gultas rokturiem. Labi, ka tas bija hēlija balons. Vēlāk viņa varēs parunāt kā burunduks.
Vēroju viņas bālo seju un iekritušās acis. Mati izplūkāti. Bet viņa joprojām ir skaista, lai arī ar vadiņiem un segām noklāta. Noglāstīju viņas silto roku un uzsmaidīju. Kad devos laukā no palātas, pretī nāca Vasja, kas nesa ziedu pušķi.
“Tagad jau drīksti uzmodināt!” čukstus teicu un uzsmaidīju puisim, kurš smagi nopūtās, lai arī smaidīja.
Klusi izsoļoju no palātas un atvadoties no Nadjas mammas, uzsāku gājienu uz Mendijas dzīvokli, kur mani visticamāk pārķers Edis un ievilks savā mītnē. Ā, jā. Mēs ar Edi esam kopā un Kārlis ir pilnībā aizmirsis visu, kas starp mums bija. Tas man viņā patīk - sāpināja un viss, miers. Aizmirstam, dzīvojam tālāk. Arī man ir tāds raksturs. Ja tā to var saukt.
Mendija pārņēma mani kā savu meitu, kaut arī man jau ir astoņpadsmit. Tētis atgriezās pirms pāris dienām ar jauniem tetovējumiem. Uz astes kaula salicis savu meitiņu vārdus. Degunu arī paspējis salauzt. Lupata, ne tēvs, kā nekautrējoties teica Nadjas mamma. Arī es viņu uz ielas vairs nesveicinu. Zinu, ka tas ir diez gan zemiski no manas puses, bet tā, kā viņš izturējās pret mums, atstājot mani un māsas vienas. To gan es nevaru piedot.
Es ticu, ka mana labākā draudzene atveseļosies un izaudzēs garus, lokainus matus, par kuriem viņa vienmēr ir sapņojusi. Brīžiem es sēžot pie viņas gultas sāku raudāt, bet, kad viņa uzmostas un redz mani tādā stāvoklī, viņai kļūst sliktāk. Protams, ka viņa tiek uz mājām un bieži apciemo manu dzīvokli. Mendija parasti viņai pagatavo stipru kafiju, kuru Nadja ienīst. Ha! Tapēc jau mēs to Mendiju tā mīlam.
“Ooo, mazā!” Edis jau gaidīja mani pie paģīša durvīm, pīpējot.
“Ooo, lielais!” īpašības vārdu uzsverot, teicu.
Viņš mani apķēra un cigareti nosvieda zemē. Jutos tik silti. Tik labi. Beidzot es patiešām saprotu, ko mamma kādreiz teica par mīlestības izjušanu. Par to, ka vēderā tev virmo taureņi, kas sadzērušies kolu. Viņi nevis virmo, bet lēkā pa tavām aknām. It īpaši ja esi iereibusi, tad taureņi izlēkā pa visu tavu ķermeni un tu saļimsti sava puiša rokās kā nedzīva lelle. Tapēc jau es Edi mīlu. Viņa priekšā varu justies dažādi - dzīva, nedzīve, bārbija, pāķe. Ha! Varbūt nemaz tik ļoti es viņu nemīlu, kā dievinu. Varbūt.
Un tieši tik interesanti ir beidzies šis stāsts. Gribētos jau sarakstīt turpinājumu, kas it kā ir pēc pieciem gadiem, bet tad jau redzēs. Gribat turpinājumu? :) Šoreiz gan nelikšu bildes, kā izskatās galvenie varoņi.
