“Riktīgi jauks dzīvoklis!” Nadja sacīja un apsēdās pie galda.
“Tā gan!” Mendija gatavoja mums tēju.
“Bet, Martina..” Nadja mani uzrunāja. “Tu teici, ka te ir maz vietas, nav, kur gulēt, bet dzīvoklis ir liels.”
Nu viss. Sūdi vagas galā. Nadjas seja pēkšņi palika tik nopietna un viņas mute pavērās. Viņa visu ir sapratusi. Nēēēē.
“Nē..nevar būt!” viņa ierunājās un pagrieza galvus sāņus.
Es aizvēru acis un nokāru galvu.
“Nesaki man, ka tu pārgulēji ar viņu, nesaki, ka tu to izdarīji!” viņa klusāk sacīja.
Joprojām manas acis bija ciet. Es nespēju tās atvērt, jo uzreiz sāktu raudāt.
“Pasaki taču kaut ko!” viņa iebļāvās. “Pie velna!”
Viņa man paskrēja garām un izgāja no dzīvokļa. Es atvēru acis un apsēdos uz krēsla malas. Mendija mūs bija novērojusi. Tagad arī viņa zin daudz vairāk par manu privāto dzīvi, kas nu vairs nav privāta.
“Es tikai gribēju mīlestību, tas arī viss!” paraustīju plecus un raudot teicu.
“Ak..” Mendija mīļi teica un mani apskāva. Viņai joprojām zobos bija cigarete, kura piekūpināja manu seju, bet šobrīd man vajag kādu, kas atbalsta.
“Tas ir normāli, ja tu kļūdies!” viņa smaidīja.
“Ne jau divas reizes!” noslaucīju asaras.
“Arī divas, trīs, desmit!” viņa iesaucās. “Galvenais, vai tu pati tās uzskati par kļūdām.”
Pēkšņi apklusu. Šķita, ka Mendijas vārdi ir mani uzmundrinājuši. Protams, ka tajā brīdī man tā nelikās kā kļūda. Tikai tagad esmu sapratusi, ka nemaz tik labi tas, ko izdarīju, nav.
“Viņa ir tava draudzene..” Mendija teica un izmeta cigareti pa logu.
“Un?” prasīju.
“Ja viņa tiešām ir tava draudzene, viņa tevi sapratīs.” Mendija noglāstīja manus matus un devās atpūsties pie televīzora, kamēr es paliku virtuvē viena ar tēju, un savām domām.
Es atstutēju galvu pret galdu un gar pieri noliku rokas. Jutos tik bezspēcīga un..un..es nezinu kā es jutos. Tikai saprotu to, ka ļoti slikti. Neviens man nespēj palīdzēt un es pati nesaprotu, ko gribu. Vienu brīdi tiecos pēc mīlestības, otru pēc naida. Un kapēc tieši tad, kad man ir grūti, visi mani pamet. Visi! Viņš, Nadja, mamma. Arī tētis, kuru man šobrīd vajadzētu visvairāk. Viņi visi kaut kur aiziet, nemaz nedomājot, kā es jūtos un cik daudz man ir jāpārdzīvo. Vai tiešām uz pasaules nav neviena, kas paliktu ar tevi pat zombiju apokalipsē.. laikam, ka nav, ja vien neesi smieklīgs vai ļoti pievilcīgs.
Bet šobrīd man neatliek nekas cits, kā justies vientuļai, jo visi tuvākie ir mani pametuši. Un nemaz netaisās atgriezties.
Stāsts lēnām tuvojas izskaņai, vēl pāris nodaļas palikušas. 
