“Mums vajadzētu to čali pamodināt!” nometu savas kurpes Nadjas gultā un uzvilku mīkstās čībiņas, kuras viņai dāvināju pagājušajā vārda dienā.
“Bet viņš vemj, ja viņu kustina!” Nadjas seja bija nopietna, bet es smīnēju.
“Tad izvelc no kabatas maku, paskaties vai viņam ir kaut kādas tiesības, vai..” saņēmu matus copē un iesāku runāt. Nadja tikmēr uzslēdza mūziku, lai mājā neatbalsotos. Šoreiz viņas playlistē bija Lanas Del Rey - Blue Jeans. Pasmēju, jo Nadjai ļoti patīk Lana. Man viņa šķiet nedaudz garlaicīga, bet atrodos Nadjas mājā...
“Labrīt!” mani pārtrauca kāda puiša balss.
“Ā, tu vairs nevem!” sarkastiski iesaucos.
“Jā, labrīt..labdien!” Nadja lūkojās uz puisi it kā viņš būtu no citas planētas.
“Varam uzzināt tavu vārdu?” joprojām negribēju ielaisties sarunās ar puisi, lai arī viņš bija gara auguma un diezgan izskatīgs, kaut arī uz viņa sejas vēljoprojām bija marķieru pēdas.
“Edijs!” viņš pasmaidīja.
“Nadja!” draudzene pasmaidīja.
“Broņa!” izmantoju to, ka Nadja ir krievu tautības. Viņa ideāli runā latviski, tikai viņas mamma runā ukrainiski un tētis lietuviski. Es pat nezinu, kā viņi nokļuva Latvijā. Es zinu tikai to, ka Nadja slikti runā krieviski, bet viņai ir izteikts krievu akcents.
Viņa man veltīja dusmīgu skatienu un klusi izrunāja manu vārdu, it kā piesauktu raganu. Tas mani sasmīdināja.
“Jauks vārds..” Edijs pasmīnēja.
“Jā, riktīgi!” smaidīju.
“Man takā ēst gribētos..” viņš izstaipījās un nožāvājās.
“It kā durvis nav grūti atrast.” teicu.
“No vakardienas ir palikusi pica!” Nadja smaidīja un Edijs sekoja viņai līdzi uz virtuves pusi. Viņš atskatījās, bet es, rokas sakrustojusi zem krūtīm, nemaz nedomāju smaidīt.
Es savācu visas savas mantas, kas mētājās zemē un aiz Nadjas gultas, un saliku tās somā. Patiesībā mēs ar Nadju nemainamies ar mantām. Tās vienkārši mistiskā veidā atceļo un pazūd.
Liecību saņurciju kaut kur zem drēbēm un cerēju, ka vēlāk varēšu to arī atrast. Kleitu nomainīju pret šortiem un baltu krekliņu ar uzrakstu ’fuck it’. Tas patiesībā bija Nadjas, bet es vairs īsti neatceros, kas ir viņas. Vienkārši ņemu to, kas man patīk. Ha!
“Es iešu..” nostājos pie virtuves letes un smaidīju.
“Uz kurieni?” Edijs prasīja.
“Nē!” Nadja protestēju.
“Jā, cik ilgi es varu blandīties apkārt..” nopūtos un uzvilku kājās melnās laiviņas.
“Nu nē, tu vakarā palīdzēsi man savākt māju!?” Nadja lūdzoši prasīja.
“Es varu palīdzēt..” Edijs ierunājās.
“Nē!” abas reizē iebļāvāmies.
“Labi, uz septiņiem centīšos atbīdīties.” sacīju un apskāvu draudzeni, jo viņa šķita uztraukusies. Arī es būtu nobijusies, ja mana māja būtu izdemolēta, virtuvē atrastos svešs puisis un uz liecības man būtu septiņi četrinieki. Bet man tā nav. Tapēc pagaidām varu dzīvot laimīgi.
