Halō! Kā jau iepriekš teicu, turpmāk nodaļas būs kādu vārdu garākas.
________________________________________________________________________________________________________
"Sierainais tuss"
Teodora melnais rumaks piebrauca pie kādas divstāvu mājas, kur visos logos dega gaisma. Ārā staigāja bariņš cilvēku siltās jakās vai tērpti peldkostīmos. Lietus bija norimies, taču zvaigznes bija aizklājuši biezi mākoņu deķi. Caur logiem abi jaunieši vēroja cilvēkus, kas iekšā dejoja un priecājās.
"Es sāku pārdomāt," Viktorija nervozēja, "Es nemāku runāt ar svešiniekiem, esmu neveikla, es nemāku kontaktēties, es...."
"Tu esi pietiekami droša, lai būtu sveša čaļa mašīnā, un brauktu ar viņu uz sazin kurieni," Teodors pārtrauca meiteni, "būs labi, drīz gan jau Harijs būs ar pārējiem, man šķiet, ka man vēl citi draugi tur kaut kur planē. Un es tevi nepametīšu. Apsolu."
"Es nezinu, vai es esmu atbilstoši apģērbusies, tur meitenes noteikti būs sapucējušās," Vika aplūkoja savu apģērbu - gaiši zili, pieguloši džinsi, uz kuriem ir vairāki tumšāki slapji pleķi, kuri nepaguva izžūt, burgundī krāsas adīts džemperis, kas bija mazliet par lielu un mazliet savēlies no māsas lietošanas laikiem. Kājās bija vēl mitras, melnas kedas, kuras noteikti liks atcerēties sevi, kad no rīta Vika piecelsies ar saaukstēšanos un domās, no kurienes tā radusies.
"Tici man, tur visas būs tādas pašas, un vai nav vienalga?" Teodors izņēma no aizdedzes atslēgu un gatavojās doties ārā, taču pamanījis, ka meitene vēl nervozē, mierinoši ar savu baritona tembru sacīja. "Viktorija, tu izskaties ļoti labi."
Meitene nosarka, bet beidzot sāka kustēties un izkāpa no mašīnas. Teodors sagaidīja, kad Vika pienāks klāt, un abi devās iekšā burzmā.
Neskaitot cilvēkus uz pirkstiem, izskatījās, ka tur ir aptuveni piecdesmit jaunieši, Viktorijai salīdzinot ar klases vakariem, tas šķita ļoti daudz, bet bez tā viņai prātā vēl griezās viens jautājums - kur ir Sāras vecāki? Viņa centās pamanīt kādu meiteni, kura varētu būt Sāra, taču tādas bija vairākas. Viesistabas grīda dažviet bija nolieta, noteikti ar alkoholu, dārdēja skaļa popmūzika, kuru noteikti var atrast spotify top 50, un sasmakušais gaiss lika uzreiz novilkt virsdrēbes.
Viesistabā atradās jauks dīvāns ar klubkrēsliem abos sānos. Tur sēdēja bariņš puišu, kuriem izskatījās, ka notika karstas diskusijas. Roku žesti gāja pa gaisu, kāds vēl piecēlās, skaļi bļaujot. Viktorija pamanīja, ka viņa skatiens bija palicis pie tiem puišiem. Tūlīt arī Teodors notvēra meitenes skatienu, un neko neteikdams gāja pie viņiem līdzi velkot Viktoriju, turēdams savu roku uz viņas muguras.
Draugi pamanījuši Teo, priekā izsaucās, sarokojās ar viņu un likās, ka brīnās, kādēļ viņš ir ieradies, bet puisis šķita, ka izvairījās no atbildes, pastāstīja par saskriešanos ar Hariju.
"Tu mazo māsu paķēri līdzi?" kāds blonds puisis jautāja.
"Māsu?" Teodors skaļi iesmējās, liekot arī Viktorijai klusām iespurgties, un pabužināja meitenes matus. "Nē, šī ir Viktorija, es viņu nolaupīju kafejnīcā."
Vēl minūti uzkavējušies pie kompānijas, Teo ierosināja apskatīties, kas citur notiek. Viņi aizgāja tikai līdz virtuvei, kur pēkšņi iespiedzās meitene - mazliet vecāka par Viktoriju, ar garām, tumši brūnām lokām un noteikti iereibusi. Viņa ātri apķēra Viktorijas pavadoni ap kaklu, un Vika bez skaņas, kustinot muti jautāja viņam, vai tā ir Sāra, bet viņš noraidoši pakratīja ar galvu. Tūlīt, kā meitene atlaida Teodoru, viņa pamanīja arī Viktoriju, kuru arī spēcīgi sakļāva savās skavās.
"Teodor, vai šī ir tava jaunā meitene?" svešiniece izskatījās pārsteigta. "Tu ar mums tiecies, tik reti, ka pat nepamanījām, pa kuru laiku tev draudzene ir! Un vēl pilnīga svešiniece!"
"Ui, nē," Viktorija neveikli iesmējās, "Mēs tik šovakar satikāmies."
"Vari pat nemēģināt viņai ieskaidrot," Teo izsmejoši novilka, "pēc nedēļas, jau viss novads domās, ka mēs esam kopā."
"Nu beidz, Teo!" tumšmatainā meitene vāji iedunkāja puisi. "Ne jau tikai es vainīga, tu domā apkārtējie nerunā?"
"Un tu brīnies, kāpēc mēs netiekamies bieži..." Teodora uzmanība tika novērsta, kad viņš pameta skatu atpakaļ, un redzēja, ka viņa blondais draugs no kompānijas iziet ārā pa durvīm uzsmēķēt. Viņš neskatīdamies uz meitenēm devās viņam pakaļ, pasakot tikai: "Rūta, lūdzu pieskati Viktoriju līdz es atgriezīšos."
Viktorija nepaguva pat iebilst, jo puisis plašiem soļiem devās ārā: "Kur viņš aizgāja?"
"Noteikti uzpīpēt ar Dāvi." Rūta atmeta ar roku. "Pagaidi, tu tiešām viņu satikti tikai šovakar?"
"Nu, jā, es strādāju kafejnīcā, un viņš ienāca iekšā un pārliecināja doties ar viņu sazin uz kurieni," Viktorija neveikli jutās, jo pati saprata, cik slikta ideja tā varēja būt.
"Ak, tad jau tu neko nezini par viņu! Es viņu zinu kopš skolas laikiem, reāli smieklīgs džeks, bija forši kamēr visi bija kopā," Rūta satvēra Vikas elkoni un vilka viņu pie letes, uz kuras atradās šampānietis un stiprāki dzērieni.
"Kā kopā? Jūs bijāt kopā?" Vika jautāja, kamēr otra meitene lēja jāgermeistaru caurspīdīgā glāzē.
"Fuj, nē!" Rūta skaļi izsaucās un sāka smieties, viņa pāri alkoholam ielēja vēl enerģijas dzērienu. "Dzersi?"
"Nezinu gan," neskatoties uz Vikas iebildumiem, Rūta iegrūda glāzi viņai rokās, un jaunā meitene pagaršoja dzērienu. Uz lūgumu to vēl mazliet atšķaidīt, viņa saņēma noraidošu, uz robežas nosodošu skatienu.
"Es tai laikā biju kopā ar viņa draugu Dāvi, nu to blondo čali, un kaut kā kopā visiem tusējot, viņš sapazinās un palika ļoti tuvs ar manu labāko draudzeni, Sāru!" meitene ķiķināja un iedzēra kārtīgu malku sava caurspīdīgā dzēriena. "Es vispār brīnos, ka viņš te ir ieradies uz viņas māju."
"Vai tad viņi vairs nerunā?" ziņkāre Viktoriju kņudināja tā, ka labprāt apbērtu jauno paziņu ar miljons jautājumiem.
"Nē, jau kādus trīs gadus vismaz. Viņiem desmitajā un vienpadsmitajā klasē kaut kas dīvains tur bija." Rūtas skatiens aizpeldēja, liekot Viktorijai nospriest, ka viņa gremdējas atmiņās. "Saproti, Sārai nebija padomā nekas nopietns. Viņai bija knapi sešpadsmit. Tad divus gadus viņi takā muļļājās. Draudzējās, sagāja kopā, šķīrās, satikās, nerunāja nedēļu un tā uz riņķi."
"Nu jā, gan jau Teodoram vēl sāp, ka ar viņu spēlējās..." Viktorija aizdomājās.
"Nedomāju viss, es domāju, ka viņš to aiz savas aklās mīlestības neredzēja." Rūtas balsī bija jūtams sarkasms. "Nu, lai es neizpļurkstētos vairāk, varu tev pateikt tikai to, ka viņiem sanāca kļūme, ķibele."
"Kļūme?"
"Negadījums. " Rūta pēkšņi kaut ko saskatīja aiz Vikas un samīļoja viņu. "Nu viss, es dodos uz džakuzi, tu izklaidējies, Teo gan jau drīz vien būs."
"Negadījums?" Viktorija joprojām tina atpakaļ Rūtas stāstīto. "Viņam ir bērns? Bet ja te ir viņš un Sāra, kuru es vēl neesmu redzējusi, tad kur ir mazais?"
Ar iedomu rokām prātā viņa aizgaiņāja visus jautājumus un izdomāja doties meklēt Teodoru. Apkārtējie jaunieši, no kuriem lielākā daļa šķita vecāka par meiteni, uzmeta ik pa laikam ziņkārīgu skatienu. Vika izskatījās mazliet apmaldījusies. Izejot ārā, viņa redzēja pīpmaņus, taču ne Teodoru starp tiem, viņa aizgāja uz džakuzi, kas izrādījās liela, kūpoša baļļa, taču tur arī garo tumšmati nemanīja. Apgājusi mājai apkārt, viņa atrada tikai slapjas peļķes.
Apgājusi pilnu apli, viņa pamanīja blondo puisi no Teodora kompānijas, Vika piegāja viņam klāt un pārtrauca viņa sarunu ar citiem jauniešiem: "Klau, kur Teodors?"
"Laikam tikko iegāja iekšā," Dāvis norādīja uz nama durvīm.
Viktorija ejot uz durvīm murmināja: "Tas muļķis solīja mani nepamest."
Taču iekšā viņu arī nemanīja. Viktorija redzēja, ka pufs ir neaizņemts un tur apsēdās ar skatu uz durvīm. Desmit minūšu laikā, telpā apgrozījās daudzi cilvēki uz riņķi. Durvis vērās un cirtās ik pēc pusminūtes. Bet no pavadoņa ne miņas. Pēkšņi no kādas citas istabas dziļāk mājā, iznāca Teodors, taču kaut kas nebija. Viņš izskatījās saniknots, viņa sagumušie pleci lika izskatīties īsākam un ne tik pārliecinātam. Teodoram pa priekšu gāja kāda meitene koķetā, melnā kleitā, izceltām acīm un taisniem matiem, kuri sniedzās līdz pat jostas vietai, bet viņas skatiens nebija priecīgāks par Teodora. Kamēr Vika pierausās kājās, jaunieši jau kāpa pa kāpnēm uz otro stāvu.
