Hey , hey ! Mans the NEW story , ;d
Stāsts ir par …. lasiet paši . :DD
##
Kad piedzimu, man mamma iedeva vārdu Ādams. Es jau dzīvoju piecpadsmit gadus, un lepojos ar savu dzīvi. Es eju 8. klasē, un mani visi ir iesaukuši ’’Sardele’’, es neesmu resns, un visi par to smejas. Es neapvainojos, bet gan smejos līdzi. Tagad man notiek tikai trešā stunda, matemātika.
-Ādam, atkal tu stundā runā. Varbūt tu nāksi vadīt stundu? – Atkal bargā skolotāja mani aizrādija, jo runāju ar pārējiem. Es jau lab prāt ietu novadīt stundu, un pateikt lai visi dodas uz nākamo, bet, nelielīšos ar savu krutumu. Skolotāja ar savām apaļajām brillēm, un kautkādiem astoņdesmito gadu svārkiem, staigā četras nedēļas, par traku, ne?
-Es tikai paprasīju pildspalvu. – Noteicu, pagriežoties atpakaļ. Šis ir mans biežākais attaisnojums, citu nevēlos teikt, jo skolotāji jau pie tā ir pieraduši, un netic, bet man vienalga. No rīta mājās nepaēdu, bet gan skrēju uz skolu, jo atkal būtu nogulējis. Labāk pēc stundas, šīs, došos uz ēdnīcu, un iešu normāli paēst, jo tad ir garais starpbrīdis. Skolotāja atkal švitināja savu tievo koka pagali, un sita pa tāfeli, norādot piemērus. Bet kā vienmēr neko nepierakstu, un klade paliek ar vien tukšāka. Bet pēkšņi mani izsauca pie tāfeles, un skolotāja nosēdās krēslā ļauni skatījās, un es pat piemēru nesapratu.
-Nu? Ko stāvi? Rēķini. – Skolotāja ar savu pagali, stipri uzsita pa galdu, ka pat meitenes noraustījās.
-Tu nēesi mana māte, lai aizrādītu, ko darīt, un ko nē. – Reāli pēc pauzes, uzkliedzu uz skolotāju, un izrēķināju nepareizi piemēru. Viņa kā jau vienmēr ielika piezīmi, un zvanīja vecmammai. Mani vecāki ir pazuduši, kopš reizes, kad atradu īstos. Man piecpadsmit gadus auklēja neīsti vecāki. Tagad īstie ir pazuduši, un es turpinu tos meklēt. Stunda beidzās, es devos uz ēdnīcu, pa ceļam ejot sasveicināju pārējos draugus. Jau nonācu no trešā stāva, uz pirmo, ieskrēju ēdnīcā, un paņēmu divas šokolādes bulciņas, un termosā kakao. Dārgi, bet vismaz te ir kaut cik kaut kas normāls. Es devos uz nākamo stundu dzerot ik pa brīdi kakao, bet bulkas ieliku somā, īpaši skolā gardākais bija tas kakao. Jau nonācu otrajā stāvā, redzēju, ka visi stāv pie durvīm, jo skolotāja nav atvērusi durvis. Ieliku kakao somā, un devos tālāk pie durvīm. Par laimi bija viena vieta soliņā, un jau iesēdos tajā. Ar draugiem smējāmies, meitenes tikai blenza uz mani. Es neredzu sevī neko īpašu, tikai neīstie vecāki bija bagāti, un pirms pazušanas atdeva man krietnu naudas summu, turklāt lielu māju, pāri divdesmit istabām. Es vispār ar to nelielos, jo tādā mājā viens es netaisos dzīvot. Labāk ik pa brīdim paķert naudu uz skolu, un piepirkties. Visi puiši aizgāja apskatīties stundu sarakstu, bet meitenes kaut kur noteikti ēdnīcā, vai ar citām klases meitenēm kaut kur staigā. Paliku es, un viena meitene kura man patika septītajā klasē. Viņa apsēdās man blakus, es jau sāku nosarkt. Skolotāja atvēra durvis, un jau pēc brīža visi sanāca klasē. Zvans.
-Šodien mēs strādāsim pa pāriem. – Skolotāja noteica, smaidot. Man nav pāra, es sēžu viens, loga pusē, pēdējā rindā.
-Ādam, tev nav pāra? Tad tavs pāris būs Marta. – Skolotāja noteica, un meitene kautrīgi piesēdās man blakus. Vot tā ir tā meitene kura man tik ļoti patika.
-Šodien jūs izdomāsiet projektu vārdā ,,Zaļāka dzīve’’ , jums būs jāraksta, jāzīmē, kā pataisīt dzīvi zaļāku, un vieglāku. – Besī šī tēma, es jau zinu, lai ietaupītu elektrību.
-Piemirsu, būs arī jāstrādā ārpus skolas, tas ir pie viens otra. – Skolotāja iesmējās un mēs sākām strādāt. Mums iedeva projekta tēmu, un kas būs jāraksta. Es piestūmu lapiņu tuvāk sev, un pat nepamanīju, ka Marta jau piestūmās tuvāk, es pastūmu lapiņu pa vidu, un jau kautrējos.
-Tu es nosarcis. – Marta pietuvināja lūpas tuvāk manai ausei un iečukstēja.
-Jā. – Iesmējos aizliekot roku aiz pakaus, un sākot to kasīt.
Stunda galā, un mēs ar Martu neko neizdarījām , jo tikai runājām viens par otru. Īstenībā, es arī patiku Martai septītajā klasē. Mēs tā stundā nosmējāmies. Tagad pajiet dažas dienas, un mēs visulaiku pavadām laiku kopā.
