Nju ko otrā nodaļa. Paldies par visiem labajiem vārdinjiem!
Man tie tiešām ļoti daudz nozīmēja ,jo šā vai tā šis ir mans pirmais raxtins ;]] Paldies arī par piezīmēm- centīšos ņemt tās vērā. Turpinat komentēt lai man būtu vieglāk saprast ,kas jums patīk un vai man vsp raxtīt. LAI LABI LASĀS! 
Trepes bija koka. Tās klāja bieza putekļu kārta. Zirnekļu tīkli vijās teju pār visām trepēm. Bija redzams ,ka te sen neviens nebija kāpis.
-Un ,kas tas tāds būtu?- Kurts lūkojās uz trepēm.
-Tu man jautā? Kā lai es zinu!- es arī skatījos uz trepēm.
Brālis paskatījās uz mani , tad uz trepēm un uzlika kāju uz pirmā pakāpiena.
-Ko tu dari?!- es aizķēru brāli aiz rokas.
-Kāpju augšā.- viņš nokratīja manu roku un uzlika kāju uz otrā pakāpiena. Trepes iečīkstējās.
-Domā ,ka tā ir laba doma?- es vēl domāju vai sekot brālim.
-Nu zini ,ja tu domā stāvēt tad stāvi ,es eju augšā.- Kurts noteica un uzkāpa augšā.
Es viņam sekoju.
Mēs nonācām kādā istabā. Tur bija ļoti tumšs.
-Kurt , kur tu esi? Es neko neredzu! Ejam atpakaļ.- es saucu brāli.
-Es te pat.- viņš atsaucas no otra istabas stūra.- Pagaidi tūlīt ieslēgšu telefona lukturīti.
Brālis ieslēdza lukturīti. Tagad varēja labāk apskatīt telpu kurā atradāmies. Tā nebija ļoti liela. Izskatījās ,ka te agrāk kāds ir dzīvojis. Telpā bija gulta , galds ar zīmējumu kaudzi , skapis ar grāmatām, rotaļlietu kaste un tāda pati glezna kā manā istabā. Izskatījās ,ka te ir dzīvojusi meitene. Es pamanīju gaismas slēdzi uz sev tuvās sienas.
-Pag ,es ieslēgšu gaismu.- teicu brālim.
No sākuma spuldzīte raustījās ,bet pēc tam sāka spīdēt diezgan blāvā gaismā.
Tagad istabu varēja redzēt pilnībā. Te arī bija milzum daudz putekļu. Varēja pat redzēt to kārtas uz plauktiem. Vēlreiz pārlaidu acis pār visu istabu. Pie gultas malas bija tāda kā atvilktne. Piegāju pie tās. Brālis man sekoja. Tur iekšā bija kāda zaļa klade. Es to paņēmu un nopūtu putekļus no tās vāka. Virsraksts uz grāmatas vēstīja –
Mērijas Adelīnes dienasgrāmata.
-Njāā...- brālis novilka.-Tikai ja mēs vēl zinātu ,kas viņa tāda ir.
Es atvēru pirmo lappusi un sāku lasīt. – Mīļā dienasgrāmata. Šī jau ir 9 diena kopš viņi mani šeit ir ieslēguši. To zinu ,jo katru dienu uz istabas sienas atzīmēju ķeksīti. Es šo kladi atradu grāmatu plauktā. Tā kā man te ir ļoti garlaicīgi sāku rakstīt dienasgrāmatu. Nezinu cik ilgi viņi mani te domā turēt. Man nav ne jausmas kur atrodos. Atceros kā mamma mani iesēdināja mašīnā un teica –Neuztraucies ,saulīt, viss būs labi. Tikai klausi šos cilvēkus.- Es pat īsti nezinu ,kas viņi tādi ir. Kad viņi mani ieveda te viņiem visiem ap seju bija apsieti lakati. Tagad vienīgais ko redzu ir viņu rokas ,kad viņi man padod ēdienu pa durvju spraudziņu. Šajā istabā atradu daudzus papīrus ar kaut kādiem dīvainiem vārdiem un dzimšanas gadiem. Atradu arī savu vārdu. Laikam esmu dzimusi 12.10.1947.Es lūdzu dievu lai atdod man manu mammīti un izlaiž mani no šīs istabas. Āāā , nedaudz piemirsu – vēl atradu kādu papīra tīstokli ar kādu karti. Visu svarīgo glabāju savā gultas atvilktnītē. Labi , man liekas ,ka drīz man atnesīs vakariņas tāpēc šodien rakstīt beidzu.
-Njaaa...tas kļūst dīvaini.- brālis nopūtās.
- Ļoti dīvaini.- es piekritu.
