Lēnām gāju uz savu istabu,pateicu mammai,ka eju gulēt un novēlēju arlabunakti. Bija jau tumšs un es vēlējos iet gulēt. Pazvanīju Oliveram un aprunājos ar viņu. Viņš vienmēr māk mani nomierināt ar saviem vārdiem. Mīļi atvadījāmies un gāju gulēt....
Svētdienas rīts. Mamma vēl guļ,bet es nodomāju iziet ārā pastaigāties. Vēlējos lai arī Olivers nāk un nosūtīju viņam īsziņu. Olivers ar lielāko prieku piekrita un teica,ka saģērbsies un nāks pie manis. Gāju viņam pre'tī un ieraudzīju viņu ar lielu ziedu pušķi rokās. Man acīs sariesās asaras un nespēju noticēt tam,ko redzēju.
-"Tas tev." Olivers noteica un kaislīgi mani noskūpstīja. Es nezināju ko viņam teikt,tāpēc neteicu neko. Viņš zināja,ka esmu ļoti pateicīga.
Gandrīz visu atlikušo dienas daļu pavadījām kopā. Nolēmu,ka nu jāiet mājās. Atvadījos no Olivera un devos. Mājās mani sagaidīja mamma ar šokolādes kēksu. Tas bija ļoti gards un pie galda es mammai piekodināju,lai vairs nerunajam par manu tēvu un,ka arī es mēģinu par to nedomāt.
-"Nē,es nevaru. Man tev tas ir jāpastāsta. Es tev to vēlējos pastāstīt jau pirms mēneša,tikai nezināju kā. Es satiekos ar tavu tēvu...atkal..."
Pie sevis nodomāju,ka mamma joko. Spēju tikai pateikt,
-"Ko? Tu joko vai ne?"
Mamma atbildēja,ka nē un izstāstīja par to kāpēc tēvam bija jādodas prom no mums. Viņam esot sanākušas nepatikšanas un bijis jābrauc prom uz ārzemēm. Ja viņš būtu palicis,tad gan mana,gan mammas dzīve būtu izbojāta. Tagd viņš ir atgriezies,jo vēlas iepazīt mani. Viņš vēl neesot aizmirsis mammu,kaut ir pagājuši jau 17 gadi. Nespēju tam noticēt. Cerēju,ka drīz viss nokārtosies un biju nedaudz nomierinājusies,jo tagad zināju patiesību.
Nolēmu,ka gribu aprunāties ar tēvu un gribu zināt ko viņš domā iesākt tālāk. Pajautāju mammai,vai varu satikties ar viņu un viņa man pārjautāja,
-"Vai tiešām tu to vēlies? Tu esi pārliecināta?"
Es zināju,ka to vēlos un tā arī pateicu. Mamma apsolīja sazvanīt Haraldu un norunāt man ar viņu tikšanos vietējajā kafejnīcā vakarpusē.
Tagad sēžu bēniņos un nezinu ko viņam teikt. Kā runāt ar viņu.
Ir vakars,mamma teica,ka man jāsāk ģērbties un jāiet. Esmu satraukusies,bet pati to vēlējos,tāpēc man ir jāiet.
Uvilku savas pelēkās džinsenes,jaciņu un botas. Ejot ārā pa durvīm paķēru vējjaku un gāju. Visu ceļu domāju par to,kā iesākt sarunu.
Biju nonākusi līdz kafejnīcai un redzēju,ka Haralds mani gaida pie viena galdiņa. Piegāju klāt un teicu,
-''Sveiks."
Apsēdos un sāku savu sakāmo. Vispirms pajautāju,ko viņš domā iesākt ar mammu. Viņš atbildēja,ka vēl nav mammu aizmirsis un vēlētos lai viņu attiecības atjaunojas.
Es par mammu ļoti uztraucos,jo negibēju lai tēvs viņu sāpina vēlreiz.
Tēvs iesāka runāt par mani un par to,kas ir noticis visus šos 17 gadus manas dzīves laikā. Pēctam viņš pastāstīja par sevi u to,ko darīja ārzemēs. Bija sajūta,ka pazīstu viņu visu savu mūžu un viņš tiešām bija līdzīgs man. Mēs atradām kopīgu valodu jau pirmajā sarunā. Zinu,ka viņam nebija viegli no mums aiziet,tāpēc mēģināju viņu uzklausīt un saprast.
Šī bija ļoti sirsnīga tikšanās,beidzot sajutu,ka man ir arī tētis....
Atvadījāmies un es gāju uz mājām,pa ceļam piezvanīju Oliveram un pastāstīju par savu tēvu. Olivers cītīgi klausījās un pateica,ka viņš priecājas par mani un,ka es tikšot ar to visu galā....
