Tomēr izlēmu,ka šo izdevību palaist garām es nevaru un devos ārā pie Olivera. Kad izgāju pa durvīm,redzēju tur Oliveru,viņš satraukti jautāja,
-"Kur tu biji tik ilgi?Nevarēju jau tevi sagaidīt"
-"Es mazliet aizkavējos." atteicu un skatījos uz leju,lai Olivers nepamana manas noraudātās acis.
-"Vai tu nemaz nevēlējies nākt ar mani ārā?" viņš vēl satrauktāk jautāja.
-"Protams,ka vēlējos,neuztraucies. " es noteicu un ierosināju iet pastaigāties.
Pagāju dažus metrus uz priekšu un vairs nevarēju,mana kāja sāpēja tik ļoti,ka to vairs nevarēju paciest.
-"Kas notika,kāpēc tu raudi?" Olivers pienāca man ļoti tuvu un jautāja.
-"Nākot lejā pie tevis,nu labi pareizāk sakot skrienot pie tevis pa trepēm es paklupu un ļoti sasitu kāju,nezināju ko darīt."
-"Tev vajadzēja izstāstīt un tad mēs izdomātu ko darīt." viņš sacīja un pienāca man vēl tuvāk.
Viņš pielika savu roku pie maniem matiem un kaislīgi noskūpstīja mani,vairs nejutu neko. Aizmirsu par kājas sāpēm un par visu pārējo. Man viss galvā sagriezās un gribēju lai viss tā turpinās mūžīgi.
Kārtējo reizi uzsmaidīju Oliveram un viņš tikai noteica,ka man esot skaistākais smaids uz pasaules.
-"Tagad gan es tevi pavadīšu uz mājām un tu iesi atpūsties un rīt izdomāsim ko darīt tālāk,ja tava kāja vēl sāpēs."
-"Diez ko tālu jau neesam tikuši,tāpēc pavadīt nevajadzēs,bet ja vēlies vari ienākt pie manis iedzert tēju." aicināju Oliveru un viņš neatteica.
Bijām jau manās mājās,kad aicināju Oliveru augšā,lai izrādītu savu istabu. Olivers mani paņēma sev uz rokām un teica,ka uznesīšot mani. Es teicu,ka nevajag,ka varu pati,bet viņš neklausījās. Kad bijām augšā,es pēkšņi atcerējos par tēju,bet Olivers atteica,ka tas nekas,gan jau nākamreiz paspēsim.
Olivers iesēdās gaiši zilajā pufā un sāka man jautāt daudz jautājumu ik pa brīdim pārliecinoties vai man vairs nesāp kāja. Tikmēr es biju uz vēdera iegūlusies savā gultā,ar seju pretī viņam klausījos viņā un atbildēju uz visiem jautājumiem godīgi. Bija jau pagājis kāds laiciņš un es zināju,ka drīz mājās pārnāks mamma,tāpēc aicināju Oliveru iet rīt kopā uz skolu. Viņš protams piekrita.
Devos viņu pavadīt līdz trotuāram,kas bija pie mājas. Tur mēs apstājāmies un es Oliveram pateicu,ka ir labi,ka ir tāds draugs kā viņš,bet viņš pienāca man tuvu un jautāja,
-"Vai mēs varam būt kas vairāk kā vienkārši draugi? Tu vēlies būt mana meitene?" Olivers skatījās manās acīs un es nezināju ko atbildēt,kaut gan zināju,ka mana sirds vēlas teikt - JĀ.
Neteicu neko,bet vienkārši apķēros ap viņa kaklu un noskūpstīju viņu. Atkal mani pārņēma tā reibinošā sajūta,kas mani nepamet ikreiz,kad esmu kopā ar viņu.
Olivers saprata manu atbildi un es vairs nevēlējos lai viņš iet,tomēr viņam bija jāiet,jo mamma drīz pārbrauks no darba un es vēl neesmu izdarījusi to,ko mamma lika izdarīt.
Ar Oliveru atvadījāmies un atgādināju,ka viņam rīt jābūt pie manas mājas 08.30. Šobrīd nevaru saprast es sapņoju vai viss šis notiek pa īstam. Tāda sajūta,ka esmu laimīgākā meitene uz zemes,kaut gan tas ir tikai puisis. Iepriekš vienmēr domāju,ka tās meitenes,kuras uzvedas sapņaini un pārlaimīgi esot kopā ar kādu puisi ir galīgi dīvainas,taču tagad saprotu,ka tās tiešām ir brīnišķīgas sajūtas.
Iegāju mājās un tūlīt ķēros pie trauku mazgāšanas,lai mamma var atbraukt mājās un atpūsties,kā nekā viņa taču visu dienu strādāja.
Man nav tēta,vismaz es tā uzskatu,jo tētis mani un mammu pameta,kad man bija vien 6 mēneši,tā man stāstīja mamma. Es viņu neesmu redzējusi un laikam nemaz nevēlos,bet tas tiešām nav tas par ko man jādomā šodien.
Visu esmu izdarījusi,tagad izlēmu aiziet uz mājas bēniņiem,man ļoti patika tur uzturēties un padomāt arī par labām lietām. Uzgāju augšā un tūlīt jau dzirdēju,ka mani kāds lejā sauc.
-"Annuk,nonāc lejā,es tev ko nopirku" tā bija mamma,kura bija tikko pārradusies no darba.
Noskriet nevarēju,jo vēl jutu,ka kāja mazliet sāp,bet noiet gan varēju. Lejā mani sagaidīja mamma un deva mazu krēmkrāsas maisiņu,kurā iekšā bija skaista pērlīšu rokassprādze. Apskāvu mammu un priecājos par dāvanu. Mazliet ar mammu parunājos par to,kas notika skolā un teicu,ka esmu nogurusi un iešu uz savu istabu.
Guļu savā gultā un nevaru aizmigt,visu laiku domāju par šodien notiekošo,bet zinu,ka rīt viss var būt vēl labāk,tāpēc mēģinu aizmigt....
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vini-3/653409
