Pārdevējs stāvēja veikalā aiz letes un garlaikojās. Maza meitenīte piegāja pie veikala skatloga un burtiski pielipa tam. Kad viņa ieraudzīja to, ko meklēja, viņas acis sajūsmā iemirdzējās. Viņa iegāja veikalā un palūdza lai pārdevējs viņai parāda tirkīza krelles.
— Tās ir manai māsai. Vai varat tās skaisti iesaiņot? - jautāja meitenīte.
Vīrietis neuzticīgi paskatījās uz viņu un pajautāja:
— Un cik Tev ir naudas?
Meitenīte izvilka no kabatas lakatiņu, atraisīja to un ar lepnumu izbēra uz letes sauju sīkām monētām. Ar cerību balsī viņa jautāja:
— Vai ar to pietiks?
Tur bija tikai sīknauda. Meitenīte ar lepnumu turpināja:
— Ziniet, es gribu sagādāt pārsteigumu savai vecākajai māsai. Viņa viena pati rūpējās par mums no brīža, kad nomira mūsu mamma un pašai sev nepietika ne laika ne naudas. Šodien viņai ir dzimšanas diena un es esmu pārliecināta, ka viņa būs laimīga, saņemot dāvanā šīs krelles, tās ļoti piestāvēs viņas acu krāsai.
Vīrietis klusējot paņēma krelles un devās veikala dziļumā, atnesa skaistu futrāli, ielika tajā krelles, pārsēja ar krāšņu banti un sniedza meitenītei.
— Ņem! — viņš teica. — Un nes uzmanīgi!
Meitenīte pateicās un, palēkdamās aizskrēja mājās.
Darba diena jau beidzās, kad atvērās veikala durvis un pa tām ienāca jauna sieviete. Viņa nolika uz letes pārdevējam pazīstamo futrāli.
— Šīs krelles bija šeit pirktas? Cik tās maksāja?
— Jā! — teica pārdevējs, — jebkuras preces cena manā veikalā vienmēr ir konfidenciāla vienošanās starp mani un klientu.
Sieviete bija kategoriska:
— Bet manai māsai bija tikai dažas monētas. Šīs taču ir īsta tirkīza krelles? Tās noteikti maksāja daudz vairāk? Mēs to nevaram atļauties.
Vīrietis paņēma futlāri un ar maigumu atjaunoja iepakojumu un pasniedza to sievietei, sakot:
— Viņa samaksāja pašu augstāko cenu... Vairāk, kā varēja samaksāt jebkurš pieaudzis cilvēks, viņa atdeva visu, kas viņai bija.
Telpā iestājās klusums, un divas asaras noritēja pār sievietes vaigu - un drebošajās rokās viņa turēja pasu dārgāko pasaulē dāvanu
