Pirmā īsziņa bija no Kleo. ‘’Sveika, kad satiksimies?’’
Kleo noteikti domā, ka arī manas rētas ir saistītas ar negadījumu, taču man bija pārāk sāpīgi atskatīties uz pagātni, tāpēc nevēlējos ar viņu runāt. Meitene noteikti kļūs uzstājīga, taču viņa man neko nevar izdarīt! Atbildēju vienkārši un bez aizspriedumiem. ‘’Nekad.’’
Otro īsziņu bija slinkums lasīt, tāpēc apsolījos to izlasīt rīt. Pulkstenis rādīja jau pusviens, tāpēc vienkārši pat neizslēdzot gaismu un nepārģērbjoties aizmigu.
***
Pamodos no durvju bungājieniem. Vēlējos vēl pagulēt, jo bija sestdiena, taču ir labāk piecelties agrāk un izdarīt ko vērtīgu!
Durvis beidzot atvērās un pa tām ienāca Valērija, kura bija ģērbusies lielos zābakos, vējjakā un rokā turot nūjas.
- Tu vēl neesi gatava? – meitene iepleta acis.
- Uz kurieni? – sašutu. Helēna vai tētis neko nebija teikuši.
- Mēs brauksim nūjot pie okeāna! – meitene bija sajūsmā. – Diemžēl ceļā būs jāpavada divas stundas, - viņa nopūtās. – Vai tas vecāki tev neko neteica.
Pakratīju galvu, un pa durvīm ienāca Helēna, kura arī bija ģērbusies pārgājiena drēbēs. – Ceļamies, ģerbjamies! – viņa klapēja rokas. Sieviete attaisīja skapi, un burtiski uzmeta man virsū drēbes. Valērija stāvēja turpatās un pasmējās. Pulkstenis rādīja nedaudz pāri septiņiem rītā, taču meitene izskatījās moža un izgulējusies.
Ātri apģērbos, sataisīju matus un biju gatava doties. Tētis jau arī bija gatavs, taču nekur neredzēju mazo Mariju. – Kur Marija? – ievaicājos.
- Viņa ir pie manas māsas, - Helēna atbildēja. – Mēs apskatīsim Atlantiksitiju, un nūjosim pie jūras.
Helēna man steigā pasniedza jogurtu, kamēr tētis ar Valēriju nesa lejā dažas lietas, jo mēs šo ceļu mērosim ar mašīnu.
- Viljams nebrauks? – iejautājos.
- Viņam ir mājas arests, - Helēna atgādināja.
Ātri apēdu saucamās ‘’brokastis’’ un pēdējā izejot no mājas, aizslēdzu dzīvokli. Iekāpu džipa aizmugurē kopā ar Valēriju, kamēr tētis sēdās vadītāja krēslā un Helēna viņam blakus. Ieliku ausīs austiņas, un uzslēdzu mūziku uz skaļāko, jo nebiju pamodusies, lai pievienotos viņu sarunai par politiku vai sportu.
- Kamilla! Kamilla! KAMILLA!!! – tēvs mani apsauca.
Izņēmu no ausīm austiņas, un ieklausījos, ko viņš saka. – Vai vēlies ēst?
- Nē, ne īpaši, - pasmaidīju. – Cik ilgi vēl mums jābrauc? – piebildu.
- Stundu, pusotru, - viņš ieskatījās GPS.
Laiks ritēja ļoti ātri. Valērija bija saldi aizmigusi, tāpat kā Helēna, taču es visu laiku lasīju žurnālus un klausījos mūziku.
Pa logu nekas interesants nebija redzams, tikai bānis ar vairākām braucamdaļām. Izņēmu no ausīm austiņas, lai paklausītos mūziku, kuru ir uzslēdis tēvs. Uzminēju! Nirvana, nu kas tad cits. Okeāna krasts nu jau bija redzams, jo arī ilgs ceļš līdz galapunktam nebija jāmēro.
Nedaudz vēlāk.
- Tēt, tēt! – trīcošā balsī uzrunāju tēvu. – Apstādini auto! – es viņu izrīkoju.
Viņš apstādināja auto un domīgi uzlūkoja mani ar ‘’kas noticis’’ skatienu.
Te nu viņa bija. Meitene cieši turēja Kleo roku un uzlūkoja mani. Tas nevar būt, nevar būt! Vējš izpludināja viņas tēlu un drīz vien viņa pazuda okeāna dzelmē. Kleo nepazuda, jo viņa bija dzīva. Dzīva.
