Jā pēc vakardienas grautiņa es biju ļoti piekusis, taču bija jādodas tālāk jo mēs taču neiznīcinājām visu ienaidnieka karaspēku. Njām kā gribētos pagulēt, bet jāceļas jāskrien uz pilsētu tirgū nopirkt ēdienu.
Mana draudzene man iedod šādu sarakstu:
3 kilogrami kartupeļu
kastīte sviesta
6 desas
3 kāposti un puskilograms burkānu.
Pilsēta bija kā izslaucīta tikai uz tirgus sēdēja daži tirgotāji. Es visu sadabūju izņemot sviestu. Tā kā tuvākās lauku mājas bija 7 kilometru attālumā es samaksāju kādam tirgonim lai paglabā manas preces un skrēju, skrēju un tikai skrēju. Pēc laba laika es pamanīju mājas. Iegāju iekšā un no saimniekiem nopirku sviestu. Vēl es dabūju dzirdēt ka caur pilsētu gājuši kareivji.
Pa ceļam uz nometni es domāju kas notiktu ja viņi man sekotu. Tā es domāju līdz sadzirdēju dīvainu dunoņu it kā ziloņu bars dzītos pakaļ. Un tad es apjēdzu ka man tiešam dzinās pakaļ. Jā viņi arī bija sapratuši ka es zināju ka viņi man seko. Lielā barā no visām pusēm mani centās aplenkt, taču es izšmaucu pa šķirbu pirms viņi noslēdza apli. Līdz ar to sākās mežonīga pakaļdzīšanās. Ik pa laikam kāda bulta vai akmens aizšmauca man garām. Es skrēju pa mežu un centos no viņiem aizbēgt cerot ka viņiem būs grūtības ar savu smago bruņojumu man sekot. Taču es kļūdijos, jā lielākā daļa palika aiz ciņiem taču citi kas bija mazāk bruņoti man sekoja. Pirmais ciņu mestais akmens man trāpija pa labo plecu tā kā es esmu labrocis cīnīties vairs nespēju. Tad tikai uz purva dīķi! Par laimi man viņi iestiga purvā, taču es tiku pāri. Tomēr es nepamaniju ka bulta no arbaleta man dzenas pakaļ. To es sapratu rikai tad kad tā caururba manas krūtis netālu no sirds. pēdējais ko atceros bija ka es atslēdzos.
