"Vilka Tronis" 41

       Krisa istaba īsti neatbilda maniem priekšstatiem. Visur bija sveces un gleznas, gultai bija satīna pārvalks un svaigo ziedu smarža kņudināja manus ožas receptorus. Uz naktsgaldiņa blakus vāzei bija viņa un Marka fotogrāfija. Tikai tagad pamanīju cik viņi patiesībā ir līdzīgi. Tiesa, Marks bija mazliet garāks un stiegraināks, bet visā visumā viņi bija kā divas ūdenslāses.

Es atradu kumodi un izvilku Krisa rītassvārkus. Uzmetu tos pāri rokai un pirms došanās ārā iemetu ašu skatu spogulī. Pie tā bija ierāmēta mana un Krisa fotogrāfija no mūsu pirmās ballītes. Mēs bijām apķērušies un laimīgi smaidījām.

***

Kriss stāvēja pie sienas un aplūkoja manas gleznas. Sadzirdējis troksni viņš apcirtās apkārt un nostājās uzbrukuma pozīcijā. Es sāku smieties, kamēr viņš nosarcis centās piesegties.

-          Še, - uzsaucu pasviežot viņam rītassvārkus un aizgriezos kamēr viņš apģērbās.

-          Nāc, palīdzi man!

-          Ko tad tev palīdzēt? – aizslīdējusi līdz viņam koķeti vaicāju.

-          Šo te! – viņš iesmējās un noskūpstīja mani.

Skūpsts ilga vien pāris mirkļus līdz mūs iztraucēja zemē nobūkšķējusi soma. Es pagriezos un ieraudzīju Marka dusmās gailošās acis.

-          Gribēju atvadīties un novēlēt tev jauku dienu, bet izskatās, ka Kriss par to jau parūpējies,- ī

Izmisusi sekoju viņam. Tālumā dzirdēju Krisa vaidu un arī viņš piebiedrojās mūsu jautrai kompānijai. Mēs izskrējām ārā un Marks manī paraudzījās ar dusmās izķēmotu purnu. „ Mark, lūdzu” es pie sevis nodomāju un virzījos viņam klāt. Viņš jau cēla ķepu, lai man iesistu, bet lēcienā viņu apturēja Kriss.

Sākās sīvs cīniņš. Zobs pret zobu un vilnu pret vilnu viņi cīnījās līdz kluso mežu pāršķēla Marka smilksts. Viņš nozuda biezoknī un viņu pavadīja asiņu sliede.

Pārvērtusies atpakaļ es sakņupu sniegā un sāku raudāt. Kriss, nu jau kā cilvēks, pienāca man klāt un, par spīti tam, ka es pretojos, uz rokām pacēlis ienesa mani iekšā.