http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viktorija-53dala/646374
Pamostoties, jutu, ka vieta gultā man blakus ir vēsa. Kur gan palicis Haralds? Atverot acis pamanīju, ka blakus atstāta zīmīte „Man šis tas jānokārto. Ja lasi, tātad neesmu paspējis atgriezties, tomēr drīz būšu. Bučas.”
Nolēmu turpināt gulēt, lai mīļumam prieks, ka ir paspējis atgriezties. Pēc pusstundas viņš bija klāt.
- Labrīt, - sveicināju, lai Haraldam nav jālavās uz pirkstgaliem.
- Es nepaspēju, - viņš secināja.
- Es taču vēl esmu gultā, - smaidot atgādināju, nometot nost segu un atklājot kailo ķermeni.
- Mhm, - Haralds nomurmināja un pieliecās, lai noskūpstītu mani, tomēr viņu kaut kas atturēja pievienoties man gultā.
- Tu nepievienosies? – apvainojusies jautāju.
- Tev ir atnācis ciemiņš, - Haralds atvainodamies teica, - Nevajadzētu viņam likt ilgi gaidīt.
- Kas tur ir? – līdu lēnām ārā no gultas, jo jutos ieinteresēta.
- Drīz pati redzēsi, - Haralds mīklaini teica.
Uzvilkusi savas zilās džinsu bikses un balto topiņu, devos uz virtuvi.
- Labrīt, - man pretī raudzījās kautrīgas sievietes brūnās acis.
- Labrīt, - priecīga atteicu, - Nebiju domājusi jūs tik ātri atkal sastapt, - pajokoju.
- Haralds mani uzmeklēja, - viņa atzinās.
- Kāpēc? – neizpratnē paskatījos uz savu vīrieti, tad atkal pievērsos sievietei, kas ar katru brīdi jutās arvien neērtāk.
- Viņš ir gudrs puisis, - Anastasija atteica.
- Es joprojām jūs nesaprotu, - atzinos.
- Atceries, es stāstīju tev par savu ģimeni? – medmāsiņa jautāja. Nesaprotu kā tas atbildēs uz neskaidrajiem jautājumiem, bet piekrītoši māju ar galvu, - Es nepateicu visu līdz galam. Meitu es zaudēju divdesmit gadus atpakaļ. Es kādreiz biju briesmīgs cilvēks un nemaz nemīlēju viņu. Es panācu, ka meitiņa aizbēg no manis un nemaz necentos viņu atrast, - es sāku nojaust to, kas skanēs tālāk, - Līdz satiku kādu jauku vīrieti. Viņa dēļ es pārtraucu dzert un beidzot sāku sevi novērtēt kā sievieti. Mums piedzima dēls un drīz pēc tam es viņam izstāstīju par meitiņu, kuru zaudēju. Viņš man palīdzēja uzsākt izmeklēšanu, tikai tā nevirzījās uz priekšu. Nebija nekādu pavedienu. Līdz pēc desmit gadiem tu nokļuvi slimnīcā.
Es noraidoši purināju galvu. Viss notika pārāk strauji. Man negribējās dzirdēt to, kas šai sievietei bija sakāms.
- Es, protams, veicu arī DNS testu un tas apstiprināja manas aizdomas, - sieviete klusi noteica.
- Kāpēc jūs esat šeit? – asas sāpes iedūrās sirdī. Šī sieviete mani aizbaidīja un nicināja, kad es biju vēl nevainīgs bērns.
- Es pēc vienas jūsu sarunas slimnīcā sapratu, ka viņa ko slēpj un šodien beidzot par to pārliecinājos, - Haralds paskaidroja, - Tev vajadzēja ar viņu parunāt.
- Un nu es esmu to izdarījusi, - kamols kāpa arvien augstāk, - Tagad man jāiet, - noteicu un devos uz pagalmu. Pārāk daudz informācijas. Es nespēju skatīties šīs sievietes acīs. Vairs nespēju. Ja viņa domā, ka tagad metīšos viņas apskāvienos, tad lai necer.
- Viņa devās prom, - Haralds pienākot no mugurpuses apskāva mani.
- Es nespēju viņai piedod, - caur asarām izgrūdu.
- Bet vismaz tagad tev nebūs jāmeklē viņa, - Haralds mierinoši glāstīja manu muguru.
- Nebūs gan, - pagriezos pret Haraldu un ļāvu lai viņš mani apskauj. Asaras izlauzās un es raudāju kā mazs bērns.
Sieviete šobrīd izskatījās tik jauka. Tiešām likās, ka viņa nožēlo notikušo. Bet kā lai piedod kādam, kas bērnībā tev svieda ar stikla pudelēm. Kādam, kas nekad nav teicis, ka mīl tevi. Kādam, kas pat necentās tevi uzmeklēt.
- Es mīlu tevi, - Haralds čukstēja man ausī šos vārdus nepārtraukti. Viņš juta, ka man tie ir vajadzīgi. Tie mani dziedē. Man vajag, lai mani mīl. Kuram gan to nevajag ..
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viktorija-BEIGAS/646436