http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viktorija-52dala/646335
Haralds ātri atbrīvoja mūs abus no liekā apģērba. Šobrīd neviens no mums nevēlējās lēnām izbaudīt šo procesu. Viņš gandrīz vai pārplēsa manu krekliņu, lai ātrāk ieraudzīto kailo ķermeni.
Viņa skūpsti bija mežonīgi un kaisles pilni. Viņam atlika tikai mazliet pieskarties, kad mans organisms jau vēlējās viņu sajust. Es izliecos, aicinot viņu sevī un viņš nelika gaidīt. Ar asu grūdienu viņš ienāca manī un mani tas viss tikai uzbudināja. Pieplaku viņa lūpām vēl vairāk, jo vēlējos kliegt no baudas.
- Es mīlu tevi, - klusi norūcu.
Haralds vēl ātrāk sāka kustēties tā aizvedot mūs abus baudas virsotnē.
- Un es mīlu tevi, - aizelsies noteica Haralds un atkrita man blakus gultā.
- Kā es biju noilgojusies pēc tevis, - spēlējoties ar matiņiem uz viņa krūtīm, teicu, - Pēc šī visa, - labpatikā nopūzdamās piebildu.
- Es pēc tevis vairāk, - Haralds uzvilka mani sev virsū un atkal noskūpstīja, - Bet nu mums jādodas pie pārējiem.
- Tagad es esmu gatava, - smaidot noteicu.
Šajās minūtēs, kurās izbaudījām viens otru, biju aizmirsusi par pēdējiem notikumiem. Haralds man palīdzēja atslēgties no problēmām kaut vai uz īsu brīdi.
- Viss kārtībā? - redzēju, ka arī Haraldā atgriežas reizes.
- Viss būs kārtībā, - apķerot mani ap vidukli, Haralds veda pie pārējiem.
- Apkopi savam dakterītim rokas? – Agnese ņirgājās.
- Apkopu gan, - jutu, ka sārtums iezogas manos vaigos.
- Mēs redzam, - Karīna klusi noteica, tā lai dzirdam tikai mēs.
- Tev nekas nav jāpaskaidro, - Egita iejaucās sarunā, - Tu divas nedēļas gulēji slimnīcā. Pilnīgi saprotams, ka bijāt neilgojušies viens pēc otra šajā ziņā.
- Paldies, - pateicībā pasmaidīju un centos viesu vidū atrast policistu.
- Artūrs drīz būs atpakaļ, - Agnese redzot manu pētošo skatienu paziņoja.
- Un šaubos vai Zintis cels pretenzijas pret Haraldu, - Karīna noteica. Viņas mani pārāk ilgi pazina, tāpēc lasīja kā grāmatu.
- Kad domā atgriezties darbā? – Egita vēlējās zināt.
- Domāju vēl nedēļu pagulēt mājās. Man jāmēģina atrast sava māte, - atzinos.
- Bet vai tad viņa nav .. – Egita nesaprata kā pabeigt teikumu.
- Mana bioloģiskā māte, - izlaboju iepriekš teikto un pāris vārdos paskaidroju visus pēdējos notikumus pirms negadījuma. Tas meitenes šokēja, tomēr viņas pieteicās palīdzēt.
Ap desmitiem aizgāja pēdējie ciemiņi un es nogurusi iekritu dīvānā.
- Tu esi nogurusi? – Haralds apsēžoties blakus jautāja.
Kā atbildi sniedzu viņam skūpstu, kas vēlējās turpinājumu. Haralds piecēlās un paņēma mani savā klēpī.
Nebija jārunā un jāsaka vēl kaut kas. Aiznesot mani uz gultu, viņš šoreiz lēnām uz nesteidzīgi atbrīvoja mani no kleitiņas, bet es viņu no krekla. Viņš nesteidzoties glāstīja manu vēderu, lēnām virzot savus pirkstus uz leju.
Miegs bija pazudis. Mans ķermenis atmodās ar katru pieskārienu, tas šķita nepiepildāms. Haralds pētīja manas emocijas un turpināja savu spēli ar mani.
Velkot nost man krūšturi, viņš pieskārās rētai, kas rotāja manu ķermeni. Vēlējos apsegties un paslēpties. Man tā likās pretīga. Haralds mani apturēja un, lai pārliecinātu par pretējo, uzmanīgi no noskūpstīja.
- Tu esi skaista arī ar to, - viņš nočukstēja un turpināja sniegt man savus glāstus.
Vairs neslēpos. Ļāvos, lai viņš lēnām mani iegūst.
Un aizmiegot blakus savam kailajam vīrietim jutos kā paradīzē. Ko tādu cilvēks spēj novērtēt tikai tad, ja pirms tam viņam tas ir bijis liegts.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viktorija-54dala/646394
