http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viktorija-51dala/646194
- Pārsteigums! – man pretī smaidīja visi mani draugi un paziņas. Labi, ka paspēju pārkāpt pāri slieksnim, pirms šī uzbrukuma. Tas ir labā nozīmē.
- Beidzot mājās, - vecmamma nāca pretī ar lielu siera kūku, - Man pietrūka tevis, - viņa piebilda.
- Un man tevis, - uzmanīgi apskāvu vecmammu, lai kūka nenokristu.
- Draudzenīt, - visas reizē pie manis pieskrēja meitenes. Vecmamma paspēja no viņām veiksmīgi izvairīties un ātri devās nolikt kārumu drošākā vietā.
Visas trīs draudzenes bija ieradušās ar savām otrajām pusēm. Atnākuši arī bija šķūņa meistari un mani kolēģi no darba.
- Mums laikam būs jāpaciešas, - Haralds čukstēja man ausī.
- Saka, ka labs nāk ar gaidīšanu, - smaidot klusi teicu.
- Pēc tādas gaidīšanas, pāris stundas neko nemainīs, - Haralds saprotoši piekrita.
- Nākat istabā, - vecmamma sauca un ciemiņi paklausīgi devās dziļāk mājā.
Arī es gāju visiem nopakaļ. Ejot garām spogulim kā parasti tajā ielūkojos un sastingusi apstājos. Es atkal redzēju atspulgā nazi sev mugurā. Jutu kā nobālēju un pieķeroties pie sienas centos turēties kājās.
„Piedod, viņš solīja man pārāk daudz!” šie vārdi atbalsojās manī atkal un atkal. Viņš aizbēga no notikumu vietas, atstājot mani nomirt. Un pēc tam viņš nāca uz slimnīcu just man līdzi? Viņš jau tad izskatījās vainīgs, bet man likās, ka viņam manis vienkārši žēl. Nelietis!
Pēkšņi jutu sevī ieplūstam niknumu un dusmas.
- Mīļā, kur tu paliki? - Haralds atgriezies koridorā jautāja, - Kas notiek? – šķiet viņš pamanīja niknumu, kas plūda pārpārēm.
- Es atceros, - caur zobiem izgrūdu.
- Ko tu atceries? – Haralds nesaprata. Pēkšņi koridorā ienāca Zintis. Viņš smaidīja un likās ar dzīvi apmierināts. Tas mani vēl vairāk nokaitināja.
- Es visu atceros! – gandrīz izkliedzu un dusmīga paskatījos uz Zinti. Haralds pamanīja manu skatienu.
- Piedod, - tas bija vienīgais, ko Zintis paspēja pateikt, pirms Haralda dūre triecās viņa sejā. Zintis nokrita zemē un Haralds, apsēžoties uz viņa, turpināja sist pa Zinta seju. Pēkšņi man likās, ka pietiek. Es nevēlējos, lai Haralds viņu nosit.
- Pietiek, - pieskrienot pie viņiem, apturēju Haraldu pieskaroties viņa rokai, kuru klāja asinis.
- Es viņu nositīšu, - jutu kā Haralda ķermenis dusmās trīc.
- Es nevēlos tevi apciemot cietumā, - noskūpstot sava vīrieša galvu teicu un Haralds apstājās.
- Kas te notiek? – arī pārējie bija dzirdējuši kautiņu. Artūrs piesteidzās pie puišiem.
- Viktorija visu atcerējās, - Haralds pieceļoties atkal kājās norūca.
- Es par visu parūpēšos, - Artūrs apsolīja un palīdzot piecelties Zintim, apcietināja viņu. Varēja redzēt, ka Haralda dūres bija pamatīgi kaitējušas Zinta sejai, bet šajā mājā neviens neizjuta žēlumu pret viņu.
- Nāc, es tevi apkopšu, - aicināju Haraldu uz savu istabu, - Mēs drīz atgriezīsimies, - uzsaucu pārējiem.
- Piedod, ka es ievedu viņu šajā mājā, - Haralds atvainojās. Tikai tagad es sapratu, ka viņš dusmojas pats uz sevi par to visu, kas noticis.
- Bet tu nevarēji paredzēt, ka Ralfs viņu nopirks, - mierināju viņu.
- Kāpēc tu piemini Ralfu? – Haralds neizpratnē paskatījās manī.
- Kad Zintis man iedūra mugurā, viņš atvainojās par to, bet Ralfs esot solījis pārāk daudz, - paskaidroju.
- Tātad tas mērglis neliekas mierā, - Haraldā jau atkal ieplūda dusmas.
- Par to domāsim vēlāk, - iesēdos savam varonim klēpī un kaislīgi viņu noskūpstīju.
- Mēs neesam vieni, - Haralds piesmacis un uzbudināts teica.
- Durvis ir aizslēgtas, - koķeti atteicu un ļāvu, lai viņš mani ievelk gultā ..
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viktorija-53dala/646374