"Akdievs, cik skaisti!" Zane jūsmoja.
"Paskatamies, varbūt tur ir kāda zīmīte!" centos izskatīties ieinteresēta.
Abas pieskrējām pie lielā rožu pušķa, uzlikām to uz galda. Zīmīte, kā jau plānots, atradās tur, kur tai jābūt.
"Es atradu!" Zane priecīgi iesaucās.
Zane lasīja skaļi!
"Zane! Ja tu domā ka šī davana ir superīga, tad iznāc ārā, lai pasniegtu tev labāku dāvanu! Alise! Tu nedzirdēji. Skrienam lejā!" Zane mani stūma uz izejas pusi.
Izskrējām āra. Bija diezgan grūti notēlot, ka es neko par to visu nezināju.
Kā jau bija norunāts ārā stāvēja limuzīns. Zane no priekiem pilnīgi spiedza.
No stūra izlīda Kārlis.
"Sveika Zane. Ceru ka tev patīk un tu man piedosi!" Zane ieskrienoties uzleca viņam virsū un kaislīgi viņu noskūpstīja.
"Tev nav ne par ko man jāatvainojas. Šī dāvana ir brīnešķīga!" Zane smaidīdama neatrāvās no Kārļa.
"Es to nebūtu paveicis bez Alises palīdzības!" Kārlis pasmaidīja. Zane pievērsās man, piegāja klāt un cieši apskāva.
"Paldies tev! Paldies ka tu esi man! Par to ka vēlies mani padarīt laimīgu! Es tev noteikti atdarīšu ar to pašu. Drīz tas jau notiks!" es par to pasmējos. Tikai nesapratu ko viņa domāja ar vārdu drīz.
"Breucam?" Kārlis nostājās pielimuzīna.
"Protams!" Zane pilnīgi ieskrēja limuzīnā. Pirms viņa aizbrauca atvēra logu.
"Starpcitu, Alise! No tevis sanāk neslikta aktrise!" un viņi aizbrauca.
Iegāju mājās, uztaisīju sev brokastis.
Pēkšņi man prāta iešāvās traka ideja. Nolēmu pamēģināt.
Pieskrēju pie skapja, izvilku krēmkrāsas blūzīti un melnus šortiņus. Paņēmu sarkanu somiņu un uzlvilku savas mīļākās, sarkanās augstpapēžu kurpes. Paķēru telefonu un devos uz izeju.
Ja jau Zane teica ka esmu neslikta aktrise, tad es to izmēģināšu. Un nē, es neiešu uz kādu vietu, kur var kļūt par aktrisi. Man padomā ir kas cits.
Ceru, ka viss izdosies un es neizgāzīšos. Es gāju uz priekšu un pat nedomāju par to kādas varētu būt šim visam sekas. Šobrīd biju gatava uz visu un pat netaisījos atkāpties!
