Nu jau 13.daļa :) Atvainojos ka tik vēlu, bet man ļoti daudz mājasdarbu ar kuriem vēl neesmu tikusi gala.
*******
Ar drebošu roku cēlu klausuli!
"Jā?" klausulē skanēja dusmīga elpošana.
"Bļāviens, Alise, visi par tevi uztraucas, zvanās un tu tik pacel nezin kad un pasaki Jā!" Zane uz mani bļāva, es tiešām laikam visus esmu drausmīgi pārbiedējusies.
"Un kur tu vispār esi? Tavs tēvs atbrauca tev pakaļ, bet tu never vaļā durvis. Viņam nācās zvanīt Markusam, jo domāja ka varētu būt pie viņa, bet nē. Markuss arī nezināja kur tu esi un brauca pie tevis un ar tavu tēvu mēģināja tevi sazvanīt, viņiem nācās zvanīt man, jo man bija atslēgas. Tu maz iedomājies kā tu visus pārbiedēji? Atveram durvis vaļā, bet Alisītes nav. Viņa kaut kur ir aizgājusi un neceļ telefonu. Tu pat nevari iedomāties, ko mēs te jau paspējām sadomāt!” viņa to teica ātrāk nekā es spēju saprast.
“Zane, neuztraucieties. Viss kārtībā es esmu slimnīcā!” tas nu gan bija stulbi.Guļu slimnīcā un viss labi! Dēļ galavas sāpēm nevarēju normāli padomāt.
Pēkšņi Zanes dusmīgā elpošana pazuda, itkā viņa pārstātu elpot.
“K..kkk..kā?” viņas balss bija ļoti aizsmakusi un traki raustijās. No dusmīgās Zanes viņa vienā mirklī pārvērtās par norūpējušos Zani.
“Kas notika? Tev viss kārtībā? Kura slimnīcā tu guli?”
“Nu man māsiņa teica ka mani notrieca mašīna. Jā man viss ir kārtībā un guļu es reģionālajā slimnīcā.”
“Mēs tūlīt busim pie tevis?” es pat nepaspēju neko pateikt, kad Zane nometa klausuli.
*****
Pie manis tik ļoti ātri ietraucās Zane, Markuss un tētis, ka es pilnīgi salecos. Viņi visi vienlaicīgi man teica kaut ko, ka es neko pilnīgi nesapratu un man tik ļoti sareiba galva un manu acu priekšā atkal parādījās tā melna bilde.
*****
Ļoti lēnām, vārgi vēru acis vaļā un sadzirdēju Zanes balsi.
“Viņa mostas!” viņa iebļāvās un pieklusa. Vairs viņi neizdvesa nevienu skaņu un klusēja. Es piecēlos sēdus un ieraudzīju viņu bēdīgās sejas.
“Kas notika?” uz manu jautājumu atbildēja Markuss.
“Tu noģībi, jo tev bija nepieciešams miers, bet mēs te ieskrējām un sākām bļaut!”
“Nu bet viss taču ir kārtībā!” pasmaidīju, bet viņu sejas bija pret zemi izskatījās tik skumīgas. Tad jau tētis ierunājās.
“Negluži….” Es nojautu ka kaut kas nebija labi un mana sirds sāka strauji sisties.
“Kas noticis?” jau satraukta jautāju.
