local-stats-pixel fb-conv-api

Viens vārds, kas izmaina dzīvi. [7.]0

42 0

Par ilgu laiku, 7 .daļa arī klāt, jo vienkārši ir dienas kad nav iedvesmas vai arī traucē ka lago nets, šovakar arī gaidāma vēlviena daļa . J

- Čāau ! – Es teicu un apskāvu Elīnu un atdevu savu somu viņai.

- Čau! Šodien forši izskaties! – Viņa teica.

- Kā jau vienmēr tu saki.. – Nopūtos un abas devāmies uz skolu. Pirms iejiešanas skolā sāku drausmīgi smaidīt un tas laikam bija ļoti uzkrītoši.

- Par ko tu smaidi? – Elīna jautāja un sāka pati smaidīt.

- Pēctam paskaidrošu. – Atcerējos, ka Elīna nemaz nezin kāpēc es smaidu.

Mēs esam skolā. Es sagriļļojos. Mani nekad vēl nebija piemeklējušas šādas sajūtas. Itkā kaut kas kustētos vēderā. Gan sāpīgi, gan patīkami. Tos laikam sauca par taureņiem vēderā. Elpot man bija smagi, tā itkā būtu uzkritis akmens uz sirds. Mana sirds sāka biežāk sisties. Es trīcēju. Kāpēc ar mani tā notika? Es viņu redzēju.. Kā viņš pajiet man garām uz 3 stāvu. Man gar acīm sametās melns, es sašķobījos, bet drīzvien viss atgriezās savās vietās.

- Eu, kas tev notika? – Elīna man jautāja un mēs lēnām devāmies uz kabinetu sākumskolā. Mums tur mācija sociālās zinības.

- Nekas īpašs.. – Es noteicu un abas iegājām klasē un sakārtojāmies. Klasē bija tikai pāris puiši, Emīlija un Keita. Drīz noskanēja zvans un ienāca skolotāja, bet kā vienmēr Kārlis, Artūrs, Zane, Līva un Laura kavēja par 5 minūtēm stundu un skolotāja atkal vārijās kā katls. Bet es biju iestrēgusi citā dimensijā, mans prāts bija aizņemts ar ko citu. Noskanēja zvans beidzoties stundai un es dzirdēju. :

- Nākamnedēļ kontroldarbs, sagatavojaties. – Skolotāja teica. Mani tas mazliet satrauca, jo es visas stundas laikā NEDZIRDĒJU neko.

- Par ko bija stunda? – Es jautāju Elīnai.

- Kas tu dumja esi? – Viņa uz mani paskatījās kā uz dīvainu.

- Nē, neesmu ? – Es viņai dusmīgi teicu un reizē jautāju.

- Aj, visādas lietas par pašvaldību, izglītību un tā tālāk. – Viņa teica un abas izgājām no klases.

Visa diena pagāja apmēram tā. Es pēc stundas prasīju par ko bija stunda, Elīna man teica. Tagad mēs abas sēdējām garderobē un pēkšņi man iešāvās prātā doma:

- Eu, braucam uz alfu pastaigāties?

- Labi, bet tikai ja nenokavēsim treniņu. – Elīna atkal par savu nūģisko treniņu domāja.

- Labi, jau labi. Apniki ar saviem treniņiem jau. – Es teicu un izgāju pa garderobes, un Elīna man sekoja. Gājām uz pieturu un es apsēdos uz soliņa un paskatījos pa malējo stiklu kur parasti reklāma stāv.

- Es esmu resna. – Teicu.

- Tā nav, tu neesi resna. – Elīna kā vienmēr man meloja.

- Es esmu un viss. – Es teicu un tieši brauca 21.autobuss. Mēs iekāpām un apsēdāmies beigās. Galvā vislaik skanēja : Don’t let me, Don’t let me, Don’t let me go cuz i’m tired of feeling alone.

42 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000