Es taču teicu, ka šovakar būs . ;]]] Šodien garastāvoklis ļoti jauks bija, vismaz pēdējās 20~ min. Un uzmeistaroju turpinājumu . Ceru , ka patiks. :)
Un ir klāt piektdiena. Nešķiet ka šī diena varētu būt ļoti laba.
- Labrīt. – Teicu Elīnai un lēnām izlīdu no gultas.
- Sliktrīt. – Viņa teica un iebāza seju spilvenā.
- Man ir netīras drēbes, nevari iedot kaut ko uzvilkt? – Teicu un apsēdos uz gultas malas.
- Jā, vari ņemt skapī visu ko vēlies. – Viņa teica un piecēlās un skaļi nožāvājās.
- Labi. – Teicu un atvēru skapi. Viņai nebija daudz drēbju. Tikai dažas , dažādiem pasākumiem. Izvēlējos violetas džinsas, zilu maiku ar lencēm un gaiši zilu kapučjaku.
- Tu forši izskaties! – Viņa teica.
- Kā jau vienmēr tu saki. – Es uzsmaidīju.
- Es tulīt jau. – Elīna teica un gāja uz Armanda istabas pusi.
- Celies, Armand. Tu dzirdi? Celies. – Viņa sāka bļaut.
- Negribu. – Viņš paslēpies segā teica, es iesmējos.
- Es tev tulīt maukšu. – Viņa ļoti sadusmojās.
- Labi, tulīt jau. – Viņš teica un nopūtās.
*****************************************************
- Kāpēc tieši šodien mums vajadzēja nokavēt stundu? – Es viņai prasīju.
- Nezinu. Dēļ Armanda. – Viņa šaustījās. Mēs sēdējām sekretāres kabinetā.
- Tā, meitenes. Brīvlaikā jums abām būs jānāk mazgāt skola. – Viņa pavisam mierīgā tonī teica.
- Cik redzu , Garkinas jaunkundzei jau tas ir norunāts. – Viņa uzrunāja mani.
- Nesauciet mani uzvārdā. Un jā ir. – Teicu un pamatīgi sadusmojos.
- Jā. Viņai nepatīk kad viņu uzrunā uzvārdā. – Elīna piebalsoja.
- Labi. Tātad sods ir zināms, varat doties, meitenes. – Viņa teica un no atvilktes izvilkta 2 lapas. Vienu iedeva Elīnai, otru man. Tur bija rakstīts par brīvlaika norisi un to, ka mums būs jāierodas skolā. Izgāju ārā no kabineta neko nesakot, Elīna man sekoja.
- Stulbums. Rīt jau sākas brīvlaiks. – Elīna cepās.
- Jā. Un rīt deviņos mums jau te jābūt. – Piebalsoju un iebāzu to lapu somā.
- Ko tagad darīsim? Stundu jau tāpat nokavējām, vairāk neiesim. – Viņa teica un mēs gājām pa skolas lielo gaiteni.
- Kur Fredam un Egīlam tagad notiek stunda? – Es pēkšņi pajautāju un pasmīnēju.
- Nezinu. Man šķiet ka viņiem tagad ir Fizika. Fizikas kabinetā. – Viņa itkā uzķērusi manu domu , apgriezās un devās uz kabineta pusi.
- Tu klauvē. – Viņa man saka un rēc.
- Kāpēc es? Nu laāābi.. – Knapi piekritu. Ievilku elpu – 1,2,3 un tuktuk . Elīna ātri aizskrēja aiz sienas , bet es skrienot paslīdēju uz kaut kādā šķidruma un nolikos blakus klases durvīm. Ilgi negaidot durvis atvērās kur četracainā Fizikas skolotāja blenza uz mani. Elīna pieskrēja man blakus.
- Kura klauvēja? – Viņa prasīja.
- Es nē. – Abas reizē teicām.
- Abas nākat iekšā. – Viņa ‘evil’ pasmaidīja un sauca iekšā mūs.
- Nē, nevajag, mēs iztiksim. – Centos izlocīties kā varēju.
- Nē, nāciet vien, man ir uzdevums. – Viņa abas iegrūda mūs klasē.
- Tātad, jaukie skolēni, šīs ir 9.klases skolnieces kurām gribējās pajokoties pirmās stundas laikā. – Viņa teica un nostādīja mūs klases priekšā. Es palūkojos uz priekšu un ieraudzīju daudzus acu pārus. Visi tie smējās. Bet es ieraudzīju tās zaļās acis. Viņas bija palikušas tumšas. Viņa sejā nebija nekādas emocijas.
- Tātad, meitenes, pastāstiet – kas jums stāstāms? – Viņa apsēdās un skatījās uz mums abām virsū.
- Tēmā par ko? – Elīna prasīja un pasmaidīja.
- Par to, kas šajā rīta slikts noticis. – Viņa iesmējās.
- Man sāp dibens.. – Klusi ,bet labi saprotami nočukstēju. Visi sāka smieties. Skolotāja gan nē.
- Tu tagad ņirgājies par mani? – Viņa piecēlās un lēnām devās uz manu pusi.
- Nē. Es nokritu pie jūsu klases un sasitu savu sēžamvietu. – Teicu un pamatīgi nosārku.
- Labi ka smadzenes nesasiti. – Viņa aizkaitinātā balsī teica.
- Un jums, Zeindleres jaunkundze? Kas jums stāstāms? – Viņa vērojās manā draudzenē.
- Ēm.. ē.. – Viņa nezināja ko teikt.
- Esi valodu sākusi raustīt? – Skolotāja noņēma brilles no savām acīm un tīrija stikliņus ar piedurkni.
- Skolotāj... ziniet.... SKATIETIES, REKUR VIŅI SARAKSTĀS! – Viņa sāka kliegt un pagrūda mani uz priekšu – lai mēs bēgam un abas tesāmies prom.
- Gudrinieces! – Viņa sarkastiski novilkta un aiztaisīja durvis aiz mums.
- Ak dievs, tu esi ģeniāla. – Es smiedamies teicu.
- Es zinu,zinu. – Viņa teica un arī smējās.
- Interesanti, ko Egīls padomāja? – Sāku sapņot.
- Interesanti, ko Freds padomāja? – Viņa arī sāka sapņot.
