Šodien jau viena daļa atkal ir. Paldies par vakardien 36 + . Liels prieks par to . :)
- Kristīn, tu atrodies šeit? – Kāda balss sauca mani tālumā.
- Nē. – Nesapratu ko teicu.
- Zvanīt vecākiem? – Skolotāja nāca uz manu pusi.
- Jā, pagaidiet,ko? Nē, nevajag nevienu saukt. – Pamodos no aizdomām.
- Kas ar tevi notiek? Man tomēr būs jāparunā ar taviem vecākiem. – Viņa ar savu krievu akcentu teica. Es klusēju. Viņa ilgi ar sašutumu raudzījās manī un tad teica.
- Starpcitu ... – Un zvans apklusināja viņas ķērcošo balsi ,es neko nedzirdēju.
- Tu visu saprati ko teicu? – Viņa teica.
- Jā. Visu sapratu. – Kaut ko pateicu un sāku krāmēt somu.
- Es nesaprotu , ko viņa man vislaik piesienās. - Izejot no klases jautāju Elīnai.
- Pēdējās dienās tu tiešām izskaties dīvaina stundās. Iemīlējusies laikam. – Viņa sāka ņirgāties par mani.
- Nē. Es neesmu iemīlējusies. – Teicu to klusi, bet diezgan pārliecinoši. Laikam.
- Neticu tev , bet nu lai tā būtu . – Viņa teica un gāja uz kafejnīcas pusi.
- Vai tad jau 4 stunda pagāja? – Es prasīju viņai un sekoju.
- Jā, ja tu nepamanīji. Vienmēr pati pirmā skrēji pēc ēdiena. – Viņa dīvaini uz mani paskatījās .
- Šodien negribas kaut kā ēst, bet es tev atnākšu līdzi. – Izburtoju.
- Kristīne un negrib ēst? Tas ir liels brīnums. – No malas Laura teica un sāka smieties.
- Ah, vismaz viens cilvēks nemainās. Trakā Laura ar saviem trakajiem smiekliem. – Teicu un iesmējos.
Gājām pa gaiteni uz kafejnīcu, un par brīnumu rinda nebija gara. Tur stāvēja jau puse no manas klases. Ielīdu rindā pie Zanes, Līvas.
- Pagriezies uz labo pusi. – Līva man iečukstēja ausī. Lēnām apgriezos. Tur bija viņš. Skatījos uz viņu, skatījos viņa sejā. Viņš neskatījās uz šo pusi. Viņš sēdēja ar savu klasesbiedriem Fredu, Oskaru un Aleksu . Visi smējās un jokojās. Un pēkšņi kāds man iesita pa plecu.
- Ak mans dievs! Tu redzi to jauniņo Fredu? Viņš ir tik seksīgs! – Elīna kusa man blakus.
- Vajadzēs iepazīstināt , ne ? – Smējos.
- Tas būtu ideāli..- Viņa sapņoja, bet es smējos. Dažreiz nemaz nav tik slikti kā es domāju. Iespējams, tikai neveiksmīga simpātija, drīz viss pāries un sāks patikt cits. Tāpat es viņam nekad nepatiktu , tāpat nekas vairāk par to kas ir noticis nenotiks. Nekas nebūs.
***************************************
- Tavs pusbrālis šodien būs? – Elīna man stāvēja blakus lietū un prasīja.
- Es nezinu , itkā jābūt , bet no rīta viņš man draudēja ka nebūs. – Teicu un izvilku telefonu no kabatas.
- Un kredīta tev arī nav , vai ne? – Viņa smejoties teica.
- Jā.. nevari iedot savu te.. – Pirms paguvu pateikt , viņas telefons jau atradās manās rokās.
- Eu , bet es tak nezinu tēta numuru. – Teicu un šaustījos.
- Un ko tu tagad darīsi? – Viņa nopietni jautāja.
- Pazvanīšu omei, paprasīšu viņa numuru. – Teicu un negribīgi zvanīju viņai. Negribēju ar viņu runāt. Protams ar viņu ir bijuši daudz jauki un brīnišķīgi piedzīvojumi, bet ... tie vārdi kā viņa mani sauca, tās reizes kad jutu sāpes. Tās man neļauj neko aizmirst.
