local-stats-pixel

Viens šāviens1

 62  0

Varbūt kāds jau atceras šo stāstu, bet toreiz vēl tam bija vien pāris daļas. Tagad jau gatavības stadija ir tālāka. Aiziet, šaujam!

/Lilē/


Mammu? Mammu! Kur tu esi?!” mazā meitenīte ar melnajiem zīda matiem līksmi skraidīja pa veco māju un meklēja mammuci katrā istabā. Ārā valdīja piķa melna tumsa. Šāda tumsa sen nebija pieredzēta. Neviena laterna nedega. Kāpēc tā? Tas meitenīti neinteresēja. Debesis bija apmākušas un ne zvaigznes, ne mēness nebija redzami.

„Pam, pam pam, Mamma spēlē paslēpes. Uzgaidi mamm! Es tevi atradīšu!” viņa pie sevis klusu dungoja un ieskrēja vēl vienā istabā. Meitenītei jau sen vajadzēja čučēt savā rozā palagu klātajā un pūkaino spilvenu apņemtajā gultā.

„Atlikušas vēl tikai divas istabas” viņa nosmīnēja un juta, kā uzjundī saldā uzvaras garša. Viņa skrēja tālāk un izpleta rokas kā lidmašīnas spārnus. Kā strauja bulta viņa pārvietojās pa dēļu grīdu, un tikpat klusas kā kolibri spārnu švīkstieni viņas basās kājeles skāra grīdu. Apaļīgie vaidziņi, lielās, cerīgās acis un smalkais augumiņš liecināja, ka meitenītei nebija vairāk par pieciem gadiem. Priekšā atradās milzīga viesistaba, kurā parasti uzturējās nama ciemiņi. Viņa ieskrēja iekšā, ar spēcīgu rāvienu atraudama greznās durvis, tās ar skaļu blīkšķi atsitās pret sienu un iztraucēja mierīgo klusumu mājelē. Meitenīte pamanīja mammas slaido augumu un melnos matus, kuri vijās bizē pār sievietes lāpstiņām un pieskrēja pie viņas:

„Es tevi atradu!” viņa līksmi iesaucās un apvijās ap mammas vidukli. Likās, ka vairs nekas nevar būt melnāks par šo piķa melno tumsu, bet jaunās sievietes mati salīdzinājuma ar to bija kā no elles tumšumiem, jo tie pārvērta visu apkārtējo tikai blāvi pelēku.

Bērnelis redzēja tikai mammu. Viņa neievēroja apkārt notiekošo. Mamma bija ģērbusies kimono. Krāsu gan īsti viņa nespēja noteikt, bet salīdzinājumā ar melnajiem matiem tas bija ļoti blāvs. Viņa nemēdza vilkt neko tādu, bet viņai piestāvēja. Meitenīte jau gribēja uzpūst lūpu, jo kāpēc gan viņai tādas dīvainas kleitas nav, bet mammai ir? Sieviete, sajuzdama meitenīti, strauji pagriezās pret meitu, atgrūda to un iekliedzās:

„Lilē! Ko tu te dari?! Ej atpakaļ!” mazās meitenītes acīs parādījās aizvainojuma asaras. Viņa nesaprata, kas notiek. Ko Lilē izdarīja nepareizu? Lilē atrada mammu...

„Tu mani nedzirdēji!? Ej atpakaļ, uz savu istabu!” sieviete izmisusi vēlreiz uzkliedza. Lilē lūpa sāka raustīties un liela asara pārritēja pār apaļīgā, rozīgā vaidziņa sānu. Meitenīte palaida vaļā lielo brēcienu. Mamma uz viņas dusmojas, bet Lilē nesaprot, kas notiek.

„Lilē nav slikta, mamma slikta” meitenīte uzpūta lūpu un nospiedza.

„Viņa ir redzējusi par daudz” kāda vīrieša balss aiz sievietes noteica. Balss bija auksta un barga. Meitenītei viņš nepatika, lai gan nemaz neredzēja viņu. Balss lika bērneļa asinīm sastingt, un viņa patiesi sāka baidīties, tāpēc uz mirkli apklusa.

„Nē!” Tumšmatainā daiļava vājprātīgi iekliedzās un pielēca meitenītei priekšā, to apskaudama ļoti cieši. Šāviens. Blīkšķis. Daiļava saļima, uzkrītot virsū meitenītei. Abas apgāzās uz zemes. Grīdas dēļi nočīkstēja, un meitene sāpēs ievaidējās.

„Es tevi mīlu, meitiņ” sieviete pasmaidīja un aizvēra acis.

„Mamm, mammu, kas notiek?” mazā radībiņa čukstēja „Mammu?” viņa sāka kratīt mammu, bet to nevarēja nemaz pamanīt, jo mamma bija smaga, bet meitenīte vārga. Mamma neatbildēja. Meitenīte sajuta kaut ko siltu un ķepīgu līstam pār viņu.

„Mūsu darbs te ir padarīts” vīrietis noteica. Bija dzirdams kā vairāki smagi soļi paiet garām un iziet no istabas.

„Ugh” smagi izpūšot gaisu, meitenīte centās nostumt mammu malā, bet viņas mazās rociņas to nespēja izdarīt. Viņa pūta un elsa, bet neizdevās. Meitenīte kādu brīdi nomierinājās, padomāja un tad sāka censties izrāpot ārā no šīm skavām. Pēc milzīgas piepūles viņa bija beidzot brīva un piecēlās kājās. Atviegloti nopūzdamās, viņa bailīgi vēlreiz uzlūkoja mammu.

„Kaut kur bija jābūt gaismas slēdzim” viņa nočukstēja. Taustīdamās gar sienu, viņa juta, ka bieži pieskaras kādam ķepīgam šķidrumam. Mazā sirsniņa trīcēja no bailēm, bet ziņkāre bija vēl lielāka...

„Rekur!” viņa iesaucās un piespieda to. Viņu mājai bija kaut kādas elektrības rezerves, tāpēc pat, ja izsit elektrību visā ciemā, tad viņiem vēl kādu laiku būs. Meitenīte to īsti nesaprata, bet zināja, ka vecāki par kaut ko tādu ir stāstījuši. Istaba pielija pilna ar blāvi dzeltenīgu gaismu. Mazā pagriezās un sastinga.

„K-ko?” viņa klusu izdvesa. Visa istaba bija noklāta sarkana ar ķepīgo šķidrumu. Ar asinīm. Tās ir asinis, Lilē to zināja. Kad gadījās pārsist celi, tādas tecēja pār to. Tādas tumši sarkanas un biezas. Tās nelabi oda, bet parasti mamma atnāca un pārsēja meitenītes brūci. Bet tagad... Māsa... brālis... mamma, tētis... visi gulēja uz zemes un mirka tajās. Meitenītes mājskolotāja Anne, kalpotāji, visi... visi... viņi visi bija sakrauti kaudzē. Pār viņas vaigiem sāka līt asaras, un viņa pielika rokas pie mutes, lai nekliegtu. Mamma bija viņu izglābusi...

„Jāsauc palīdzība” viņa steigšus nosprieda. Viņa sāka skriet ārā no mājas uz ciema pusi, lai pasauktu ārstu. Kājas ļodzījās, un brīžiem viņa paklupa. Dārzā akmens celiņa akmeņi dūrās basajās kājās. Viņa to neievēroja. Pēkšņi no kādiem sirds dziļumiem, no viņai vēl nepazīstamās cilvēka sastāvdaļas – zemapziņas, bija uzradusies drosme. Bet tā nebija tāda drosme, kura ir pasakās, kad princis izglābj princesi, viņas sirds sāpēs un izbīlī kauca, prāts bija kā aptumšojies, bet par spīti tam viņa juta, ka viņai ir jāpalīdz cietušajiem. Tas bija instinktīvi. Mēdz teikt, ka mazi bērni ir savādāki... tajos ir kaut kas īpašs. Šķiet, šis gadījums bija pierādījums tam. Pēc neilga skrējiena viņa izskrēja no vārtiem un uzskrēja uz lielā ceļa, kuru ieskāva apcirptie krūmiņi. Pirmo reizi šonakt piķa melnā tumsa atkāpās... liels, gaišs pilnmēness apgaismoja ceļu. Nelielas zvaigznītes pavēra šo drūmo ainu. Tagad bija saskatāms viss skaidri. Meitenīte apstājās un lēnām atkāpās... no visām mājām plūda asinis, ceļu malās bija izkrauti cilvēki. Tie bija samesti krūmos, daži nosviesti uz ceļa. Parasti cilvēki, Lilē draugi... visi. Kaut kur šeit jābūt kādam vēl dzīvam, tāpat kā viņa.... viņa uz to cerēja, bet iekšēji juta, ka viss zaudēts. Ralfs ar sprogainajiem matiem, kurš vienmēr Lilē mētāja augšā un lejā... māmuļa baidījās par Lilē, jo Ralfam bija tikai četrpadsmit gadu, ja nu Ralfs Lilē nomet? Bet viņš ne reizi nenometa, viņa vienmēr mīksti iekrita viņa lielajās, raupjajās cilvēkveidīgajās ķetnās. Ance – Lilē labākā draudzene, ar kuru viņa rīkoja tējas vakarus un našķojās ar mammu ceptiem gardumiem. Viņas bieži spēlēja spiegu spēlītes un zaga no galda cepumus. Ūsainītis – vecs, līks večuks, bet vienmēr, kad Lilē gāja garām viņš jautri uzsauca vai šī negribot kļūt par viņa mazo sieviņu. Lilē īsti nezināja viņa vārdu. Meličita, kuru visi pazina kā Čičitu, Persijas kundze, skolotājs Kreilis un visi citi... viņas draugi. Visi šie cilvēki viņai bija draugi, un viņa visiem bija mazā princesīte... Bet tagad...

„Ak Dievs, ak Dievs...” viņa murmināja. Viņai trūka vārdu. Izmisums viņu pārņēma, un viņa atvēra muti kliedzienam. Nelielā kripatiņa drosmes izdzisa. Nav neviena vairs. Viņa kliedza. Kliedza, cik vien skaļi varēja. Viņa raudāja un kliedza. Nekādas palīdzības nebūs, neviena vairs nav – viņa to saprata.

Migla lēnām ietina šo skatu savā plīvurā. Mēness atkal noslēpās aiz mākoņiem. Tumsa.

Kas notiek tad, kad tu paliec viens...

Kad tev vairs nav neviena...

Tu pieplūsti ar atriebību. Tu vairs neesi tu.

Atriebība, kura tevi iznīcina.

Noslēpumi, kuri ir dzīvības vērti.

Zaudējumi, kuri tevi maina.

Un tā visa vidū.... vien maza meitenīte vārdā Lilē

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viens-saviens-1/773921

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000
Ļoooti labi! 😍😍
 2  0 atbildēt