local-stats-pixel fb-conv-api

Viens šāviens /1/0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viens-saviens/773662

/1/

Lēniem, mierīgiem soļiem gāju, kur acis rāda. Laiks bija drēgns, vēss un nemīlīgs kā jau rudenī. Vakara saule brīžiem pazibēja starp milzīgajām dzīvokļu mājām kā neliels mierinājums šeit dzīvojošajiem cilvēkiem, kuri no automobiļu un citu transportlīdzekļu, rūpnīcu un fabriku dēļ šeit dzīvoja kā peles, kuras tiktu pamazām indētas ar peļu indi. Man sametās nedaudz žēl sevis, jo kā nekā esmu tikai viena no šīm pelēm... bet nekas. Gan jau būs labi. Trotuāri un ielas bija skaisti bruģēti. Vispār jau šī vieta ir diezgan skaista, vienīgi šodienas vējš bija pēkšņi uzņēmis spēkus un nu pūta tik stipri, lai pat pēdējās lapiņas, kuras no visa spēka turējās pie kokiem, nokristu. Viegli nodrebinājos. Man visur apkārt bija veikali. Te varēja iegādāties visu, ko vien cilvēks var vēlēties – kūciņas, kleitas, biļetes, mēbeles - visu. Protams, visu, ko vien parasts cilvēks vēlētos... visu to materiālo, bet ne to, kas ir vajadzīgs vairāk garīgai labsajūtai. Lai gan dažiem arī pietiek ar skaistu dzīvokli, apģērbu un citām tādām lietām. Apstājos pie kāda skatloga. Skatlogs bija liels, nē, milzīgs. Tajā atradās sniegbaltas kāzu kleitas ar volāniem un pušķīšiem, ar spīgulīšiem un podziņām, un blakus uz paaugstinājuma stāvēja trīsstāvīga, rozīga kūka. Tās pašā augšā stāvēja divi cilvēki, kuri dejoja. Kūkai bija biezs garnējums un tie divi cilvēki viegli kā pūciņas grieza valša soli. Kad biju maza, es ļoti vēlējos sev kaut ko tādu – patiesu mīlu un skaistas kāzas. Būt princese... Iekodu lūpā.

„Pf, princese. Sapņo tālāk, Lilē” nočukstēju kā atgādinājumu pati sev, ka tā nekad nebūs. Pēkšņi mans vēders iekurkstējās ļoti skaļi. Iekšas uz brīdi savilkās, bet tad atkal atvilkās, un mani negaidot pārmāca milzīgs nogurums. Blakus esošie cilvēki līdzjūtīgi noskatījās un pagāja garām. Cietsirdīgie cūkas. Paiet garām. Vai no jūsu skatieniem es paēdu? Nekas, šī nav pirmā reize. Laikam būs jādodas uz darbu beidzot, ja nē nāksies ģībt no bada un izsalkuma. Nopūtos un atsāku gājienu, bet šoreiz ar mērķi. Pēc jauna darba. Ar riebumu noriju siekalas un centos izsviest to no galvas. Varbūt vēl kādu laiku iztikšu ar to, kas man ir...? Hah, nu labi, vismaz nemānīšu sevi, jo, protams, ka neiztikšu, jo nav nemaz ar ko iztikt. Pat ne centa. Aizgāju uz tuvāko autobusa pieturu un sagaidīju atbraucam autobusu. Baltais transportlīdzeklis piestāja, un dažnedažādi cilvēki sastājās rindā uz to. Parasti cilvēki. Cilvēki ar normālu darbu, ģimeni, mājām... Cilvēki, kuru vienīgās rūpes bija, ko uzdāvināt māsīcai dzimšanas dienā, kā pazudināt nejauko pūtīti un kā salabot nojukušo mašīnu. Parasti cilvēki... Man laikam kaut kas šodien dīvains noticis. Atkal tās domas galvā... bet tā ir parasti no ilgas neēšanas un samierināšanās, ka jāiet un jāņem atkal TAS konverts. Atkal manī uzrodas tās dusmas un skaudība pret parastajiem cilvēkiem. Dziļi ieelpoju.

Biju viena no priekšējām. Autobuss atvēra savas durvis, un man priekšā esošais cilvēks iekāpa iekšā. Jau taisījos kāpt iekšā, bet tad, sapratusi, ko daru, samiedzu acis un izgāju no rindas. Aj, cik muļķīgi. Cilvēki meta dīvainus skatus uz mani, bet, ko tur darīt. Man nav naudas. Žēl, ka ātrāk to neatcerējos, neizskatītos tik savādi, bet nekas. Tāpat pirmo un pēdējo reizi viņi mani redz. Nāksies iet ar kājām. Nogriezos uz parka pusi, jo, ja iziet caur to tad var nonākt pie kanāla. Labāk iešu gar to. Patīkamāks skats nekā dūmojošie, pelēkus mākoņus spļaujošie automobiļi. Pēc pārsimts metriem biju parkā. Tas bija viens no lielākajiem parkiem šajā metropolē. Viss sakopts, it neviens papīriņš neklāja bruģēto celiņu. Ja būtu vasara tad koki veidotu skaistus dzīvnieku attēlojumus, bet tagad bija vien palikušas pāris lapas. Zemi klāja zeltainas un asins sarkanas lapas. Bērni skraidīja pa tām, mētāja tās gaisā un smējās no sirds. Palika nedaudz smagi ap sirdi skatoties uz šo skatu. Ģimenes ar laimīgiem bērniem. Kāda mamma cieši apskāva nokritušu puiku. Nodūru skatienu un sāku spārdīt akmentiņus. Ceļš caur parku bija diezgan garš, un ar katru sekundi sāku arvien vairāk nožēlot. Palika arvien sliktāk... vēders gaudoja, un mazi bērni smējās. Paātrināju gaitu. Vēl ātrāk... vēl ātrāk.. vēl...

-Es nevaru to izturēt,- nočukstēju un sāku skriet. Neuzdrošinājos pacelt galvu. Nevēlos viņus redzēt. Skrēju, ko kājas nes, ka tik prom no šīs laimīgās vietas. Laiks vilkās, bērnu smiekli bija gari, un mans vēders arvien stiprāk vilkās čokurā, cik garš tas sasodītais parks ir?!

-Hei!- kāds man uzsauca. Ieskrējusi kādā cilvēkā, gandrīz apgāzdama to, strauji pacēlu galvu un uzlūkoju cilvēku, kurš ir par mani vismaz piecpadsmit centimetrus garāks. Ej malā!

-Atvaino, - nedaudz aizkaitināti nomurmināju, lai gan man nebija it nekāda iemesla justies niknai uz viņu. Nu bet tik un tā es jutos diezgan nikna uz viņu par stāvēšanu ceļā. Blondais puisis pasmaidīja.

-Tev laikam kaut kur jāsteidzas. Veiksmi! - viņš labsirdīgi noteica un pagāja malā.

Nolaidu galvu un sāku skriet vēl ātrāk nekā iepriekš. Prom no šiem cilvēkiem... prom. Mana izturība bija ļoti labi trenēta. Pēc vairāku desmitu minūšu skrējiena palēnināju gaitu. Sajutu zivju smaku. Kanāls ir priekšā. Atvilku nedaudz elpu un devos tālāk. Kas pie velna tikko ar mani notika? Aiziet, Lilē, saņemies, neesi ņuņņa! Sapurināju sevi, dziļi ievilku nāsīs zivju smārdu un, nu jau droši pacēlusi galvu, devos uz kanāla pusi. Vajag iet vēl desmit minūtes un būšu tur, kur man jābūt. Gāju lēnāk un apdomāju, vai patiešām vēlos uzņemties jaunu darbu.

-Varbūt labāk nevajag... tie cilvēki neko sliktu nav nodarījuši...- sarunājos pati ar sevi, bet tad tik pakratīju galvu un nospriedu, ka labāk neiegrimt domās. Tās tikai visu vienmēr sabojā. Ātrāk nokļūšu tur, saņemšu darbu, izpildīšu un tikšu pie nedaudz skanošā. Varēšu iztikt vēl nedēļu vai divas. Tā es sāku domāt, kā man ieekonomēt vairāk naudu, lai nav tik bieži jāstrādā. Es gan ekonomēju, kur vien varu. Ko vēl vairāk var...? Interesanti kāda gan būtu dzīve, ja man būtu superspējas vai tad, ja es dzīvotu viena pati, neatkarīga no Kristofera. Bet vai tas vispār ir iespējams? Dzīvot neatkarīgai? Es varētu uzņemties jaunu darbu, savākt naudu, nopirkt parūku, pavisam jaunas, pilnīgi savādākas drēbes un vienkārši nozust... Bet, ja nu viņa vīri man sekotu? Viņi noteikti jau seko man arī tagad. Paskatījos aiz muguras, bet aiz manis bija vairāki desmiti cilvēku... jebkurš no viņiem varēja būt viens no viņiem. Bet, ja nu es iekāptu pavisam tukšā autobusā, izkāptu kaut kur pusceļā, pārkāptu uz citu autobusu, aizbrauktu kaut kur pavisam necivilizētā vietā? Es varētu viltot pasi un doties uz tropu mežiem vai ziemeļpolu. Protams, es zināju, ka tie ir tikai nerealizējami sapņi un nekad nepiepildīs, bet, vismaz tā domājot, drīz vien biju jau pie milzīga debesskrāpja, kurš dūra savu smailo spici debess jumtā. Gandrīz ieskrēju durvīs, bet, par laimi, dažu centimetru attālumā no tām, atjēdzos. Atviegloti izpūtu gaisu, jo būtu diezgan apkaunojoši ieskriet durvīs. Iegāju pa milzīgajām stiklotajām durvīm un visai nosvērti, neizrādot nepatiku šeit atrasties, gāju pa sarkanu paklāju gar kolonnām. Šeit bija patīkami silti... Vieglas trīsas pārskrēja pār manu ķermeni. Jutu kā vaigi paliek sārti no straujās temperatūras maiņas, bet tik un tā bija ļoti patīkami. Mans plānais apģērbs nebija īsti piemērots šim klimatam un asajiem laikapstākļiem... Ar visai mierīgiem soļiem devos uz liftu

-Es atvainojos, jaunkundz, uz kurieni Jūs dodaties? Vai Jums ir dota atļauja?- kāds vīrietis pieskrēja pie manis un izmisis jautāja. Nekad vēl nebiju viņu te redzējusi, laikam jau jaunienācējs. Tik bailīgs. Viņa nedaudz iesirmie mati gluži vai no bailēm jau cēlās stāvus... tik nervozs. Aizkaitināti pie sevis nolādēju visus Dievus, kurus vien zināju, un pagriezos pret šo muļķīti. Dievs, es zinu, ka tu neeksistē, bet kāpēc, nu kāpēc, tu man uzsūti tik daudz kaitinošu lietu un notikumu. Vai jau nepietiek? Tepat pretī jau ir lifts, bet man tik un tā vajag vēl ilgāk noņemties šeit... Lai gan īstenībā man būtu jāpriecājas, jo kā nekā es esmu siltumā, bet vēl neesmu pie Kristofera. Mana aizkaitinātā sirds nedaudz atmaiga un es centos jau daudz mierīgākā balsī atbildēt:

-Es dodos pie Mistera Heises,- centos izklausīties labsirdīgi un laipni, bet sanāca vien tā, ka ledus aukstā un skarbā balsī noskaldīju. Vīrietis sarāvās, un viņa ceļgali tik tikko manāmi drebēja. Nu labi... laikam neizdevās, tā kā biju domājusi.

-Ak, mans visu svētais Rā, es taču netaisos tev kost! Apšu lapa,- centos jokot, lai viņu nomierinātu, bet kā vienmēr nekas neizdodas tā kā tas plānots... Mana balss izklausījās pēc nikna rūciena un tas jaukais smaidiņš izskatījās pēc nicīga smīna. Man jaukās un laipnās emocijas ir pārāk nepierastas... es īsti nezinu, kā to izrādīt...Viegli iekodu mēlē, tā kā pati sodītu sevi. Un arī pusmūža vīrietis kļuva tik nobijies... bailīgāks nekā skolas meitenes, ieraugot nekaitīgu zirnekli. Kārtējais āksts ne vīrietis. Pati pasmīnēju par šo domu. Diezgan labs salīdzinājums, bet labi, ka nepateicu to skaļi.

-Jums nav dota atļauja - viņš spalgā balsī iesaucās. Uz brīdi saviebos no nepatīkamā balss augstuma, bet tad garlaikoti nopūtos un paskatījos aiz viņa uz citiem sargiem. Viņi izlikās neredzam manu mājienu, lai visu paskaidro šim glupiķītim. Laikam jau tas viņus uzjautrina – tas, kā es cenšos tikt galā. Nu labi, man vairs nav laika, tas jau sāk kļūt garlaicīgi un man paliek žēl šī vājā vīrieša, kurš drīz ķers sirdstrieku. Izvilku no svārku sāna ieroci. Notēmēju uz sargiem aizmugurē un ar galvu norādīju uz šo tipiņu. Visi satrūkās, it īpaši šis man blakus stāvošais vīrietis. Viņš drebēja pie visām miesām, un viņa seja kļuva tik bāla...

-Šito var laist garām,- viens no aizmugurējiem sargiem, nedaudz izbijies, uzsauca. Vīrietis man priekšā pamāja ar galvu un lēnām atkāpās. Ieliku ieroci atpakaļ tā vietā.

-Psc,- nošņācu un devos uz liftu. Nospiedu pogu, un lifta durvis atvērās. Apstājos un nospiedu pogu uz piecdesmit ceturto stāvu. Lifts brauca ilgi. Te bija kameras. Esmu droša, ka Misters Heise jau zina par manu ierašanos un trin savus nelietīgos pirkstus. Varbūt nevajadzēja tik skarbi pret to jauniņo. Kā nekā iespējams, ka viņam ir ģimene un bērni. Ja viņš ķertu sirdstrieku, es diez vai sev to piedotu, bet, ko lai zina. Vēl viens pleķis uz manas sirdsapziņas diez vai, ko mainīs. Elpoju mierīgi un izveidoju garlaikotu skatienu. Iekšēji man sirds sāka sisties kā tūlīt sprāgstoša bumba.

-Lilē, kas ar tevi ir?! Tu to esi darījusi simtiem reižu. Tu te esi bijusi tik bieži!- domāju, un galvā mana balss skanēja ļoti nikni.

-Labāk vairs nedošos uz parku. Tas mani pārāk stipri iespaido,- nolēmu. Lai gan skaidri zināju, ka šī doma ir vienkārši sevis apmāns, centos to apslēpt sirds dziļumos, lai tiešām tai noticētu un nomierinātos. Lifta durvis atvērās, izkāpu un devos gar milzīgiem telpaugiem marmora vāzēs uz viņa kabinetu. Nedrīkstu izrādīt jebkādas emocijas... nedrīkstu. Ar abām rokām atvēru smagās durvis.

-Es jau tevi gaidīju,- atskanēja zema, bet samtaina balss. Ar acīm pārlaidu skatienu pāri lielajai telpai. Viss tāpat kā bija agrāk. Milzīgs sarkanais paklājs ved pie viņa milzīgā galda. Malās skulptūras un gleznas, kurās lielākoties bija attēlots pats Misters Heise. Aiz galda lieli logi no griestiem līdz zemei. Te nekad nekas nemainās.

Spēru drošus soļus uz priekšu.

-Esmu pēc nākamā darba,- salti noteicu, nenolaizdama skatienu no Kristofera zobgalīgā skatiena.

-Jā.. kāpēc gan savādāk tu nāktu pie manis?- viņš tēloti skumji iegaudojas pa visu telpu. Viņam nav jāuztraucas, ka kāds dzirdēs. Šajā stāvā viņš ir vienīgais. Un vispār jau viņš ir visas kompānijas pārzinis un īpašnieks. Viņam vispār neparko nav jāsatraucas. -Tas stāv jau uz galda,- viņš pastūma uz priekšu konvertu. Paņēmu to un nedaudz pavēru. Kā vienmēr – bilde, apraksts par cilvēku un nauda.

-Es zinu, ka tu to izdarīsi, tāpēc jau iedevu naudu uzreiz. Vai tu redzi, kā es tev uzticos?- viņš atkal nogaudojās kā izsalcis vilks. Neilgu brīdi vēros viņā. Tajā ne cilvēkā, ne dzīvniekā. Ja viņu pārvērstu par četrkājainu būtni, viņš iedvestu visiem bailes. Viņš tiešām varētu būt kāds bara vadonis. Viņa spīdīgie zobi varētu pārvērsties par ilkņiem, viņa milzīgā miesas būve viņu padarītu par līderi spēka ziņā, un viņa raksturs būtu ideāls, lai pretiniekus un konkurentus nomocītu lēnā nāvē un mierīgi kāptu pa hierarhijas kāpnēm. Pagriezos uz prom iešanu, bet viņš saldā balsī noteica:

-Man šķiet, tu kaut ko esi aizmirsusi...-

-Es atsakos,- turpināju iet uz priekšu un veltīgi cerēju, ka viņš ļaus iet.

-Atteiksies? Tu zini, no kādas bedres tevi izvilku. Tu biji pamesls. Nekas. Es tevi iebīdīju augstākajā sabiedrībā. Labākajā skolā. Tev ir viss. Nu, protams, es kaut ko prasu no tevis pretī par visu šo. Tu nevari atteikties,- viņš piecēlās no krēsla, un viņa balss bija vēl nežēlīgāka nekā mēnesi neēdušam vilkam, viltīgāka nekā visizmanīgākajai lapsai un tik salda.... tik salda, ka jebkura meitene to vien izdzirdot kristu viņa rokās. Tā bija saldāka par jebkuru vissaldāko medu.

-Nevaru atteikties,- pie sevis nočukstēju un apstājos, bet netaisījos padoties – Es jau atstrādāju savu parādu. Es daru šos darbus,- pavicināju konvertu, nemaz neskatīdamās uz viņu. Dzirdēju viņa soļus aiz sevis.

-Ha! Ko tik tu neteiksi! Tev laikam šodien prāts uz jokošanos. Es tev devu darbu. Jā, varbūt nedaudz netīru, bet kas gan mūsdienu pasaulē ir tīrs un godīgs? Bet nemaz nedomā, ka ar tādiem niekiem atpirksi savu parādu. Es vēlos kaut ko vairāk...- stāstīdams ierasto stāstu, viņš pagāja man garām un devās uz durvju pusi – Es ieliku tev tajā konvertā vēl papildus naudu. Pēc nedēļas viens no maniem sabiedrotajiem rīko lielu balli. Es būtu pagodināts, ja tu ierastos. Nopērc sev kādu jaunu kleitu,- viņš viltīgi paskatījās pār plecu, un es jau sapratu no šī skatiena – es nevaru atteikties. Nekustīgi stāvēju un blenzu viņā. Viņš piegāja pie durvīm, pagrieza atslēgu un paskatījās uz mani.

-Tu zini, kas tev jādara,- viņš mīļi pasmaidīja. Noriju siekalas un pamāju ar galvu. Viņš smaidīja tik mīļi, ka mans izsalkušais vēders sagriezās un jutu, kā vēmekļi kāpj augšā. Es neatceros pēdējo reizi, kad būtu tik ilgi neēdusi. Centos saturēt kuņģa sulu tur, kur tai jāpienākas un ar vienu roku pogāju vaļā kreklu, ar otru nomaucu kuplos svārkus. Svārkiem atsitoties pret zemi, atskanēja tāds paskaļš būkšķis. Saraucu uzacis un atcerējos... man tepat blakus ir ierocis....

-Nemaz nedomā,- viņš iesmējās un nāca man tuvāk. Viņa rokas stiepās pēc manis. Nekustīgi blenzu viņā. Puspavērtais krekls noslīdēja man gar plecu, un es nepatikā saviebos. Kristofers mani piekļāva sev tuvu, tuvu un noglāstīja muguru. Viss mans ķermenis bija sasprindzināts un es ar grūtībām noriju siekalas. Es zinu kāds ir mans parāds...

-Laba meitene, - Kristofers maigi noteica. Jutu, kā mana sprāgstošā sirds palēnām, palēnām norimstas. Nav vērts... nav vērts pretoties, nav vērts kaut ko tagad domāt. Labāk vienkārši ļauties un viss. Ja vien es zinātu to, kā man šis parāds būs jāatmaksā... es nekad tam nepiekristu. Kā es varēju būt tāda muļķe...

-Mana princese,- Kristofers, neko nenojauzdams par manām nāvīgi sāpīgajām domām, nočukstēja pie manas auss.

Princese?


http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viens-saviens-2/773922

31 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000