"Man metās nelabi, kad kārtējo reizi ejot mājās vēlā piektdienas vakarā ielas ir pilnas ar cilvēkiem, kam vienīgais veids, kā atpūsties ir pielieties, appīpēties un visādos citos veidos salietoties," nodomāja Pēteris. Cik reizes jau viņš nebija pavadījis piektdienas vakaru izvairoties no šādiem cilvēkiem, lai nebūtu jāklausās dzēruma runas, mēģinājumi viņam 3 dažādās valodās, kas beigās kļūst tikai par krievu valodu palūgt cigareti vai centus transportam, kas pēc atteikuma kļūst par mātes vārdiem, kurus Pēteris dzird arī caur austiņām.
Arī šovakar viņu aptur divi jaunieši, kas manāmā žvingulī streipuļo pa Vecrīgas ielām. Pēteris cenšas tiem paiet garām, taču bez veiksmes. Kad Peteris izliekās ignorējam viņu lūgumus pēc cigaretes viens no jauniešiem viņu pagrūž. Pēteris, uzskatot, ka kasīties ar tādiem ir zem viņa goda, vienkārši dodās tālāk. Ja grūdējs, tomēr likās mierā, tad otrs jaunietis ne no kurienes dabū akmeni un met Pēterim. Par laimi akmens Pēterim netrāpa un viņš raitā solī dodās mājup. Pie pašām mājām Pēterim nelāgs pārsteigums. Paliels bariņš dažāda vecuma cilvēku dzer un ārdās. Pēteris norij bailes un dodās cauri šim baram, jo nesēdēs tak un negaidīs. Bet šeit Pēterim nepaveicās. Divi no šī bara bija jaunieši ar kuriem Pēterim pirmīt bija konflikts Vecrīgā. Viņi bija satikuši savu draugu, kurš atveda uz tusiņu šajā dauddzīvokļu mājas pagalmā. Sagadīšanās bet tieši šajā daudzdzīvokļu mājā dzīvoja Peteris, kuru abi svinētāji uzreiz atpazina. Abi uzsauca Pēterim, kurš mēgināja arī šajā situācijā tikai ignorēt un lauzties cauri pūlim, bet pūlis to apturēja.
Kad Pēterim vairs nebija kur sprukt sekoja lamu vārdiem pilns jautājums par to, kāpēc viņš viņus noignorēja un neiedeva cīgareti. Pēteris starp zobiem izvilka, ka nepīpē. Daļa no bariņa sāka skaļi smieties un aizgrūda Pēteri līdz nama priekštelpai. "Lasies prom, ja jau gribi nomirt vesels," viņam uz atvadām iebļāvās viens no svinētājiem. Pēteris iegāja mājā un ar drebelīgo liftu uzbrauca līdz savam dzīvoklim astotajā stāvā. Viņš tajā iegāja nikns un niknumu nemazināja fakts, ka jaunieši bļaustījās un lamājās, laiku pa laikam piesaucot arī "ņuņņu", "lašaru" un vēl vairākus apzīmējumus, ko Pēteris uztvēra kā vērstus uz sevi.
"Saukt policiju?" Viņš pie sevis domāja. "Nē no tā nav jēgas. Tikko kā parādīsies policija viņi izklīdīs un atgriezīsies vēlāk vai citā dienā. Sodam ir jābūt negaidītam un tādam, lai viņi to neaizmirst nekad." Pēteris rakājās pa savām atvilktnēm un meklēja kaut ko kas palīdzētu pārmācīt svinētājus. Visbeidzot, viņš atrada kaķeni. No uz balkona esošajiem puķupodiem, viņš savāca pāris smukumam noliktos oļus un atvilka kaķenes gumiju. Vispirms viņš trāpīja pa vienu no stāvvietā esošajām mašīnām. Sāka kaukt signalizācija. Daļa svinētaju aizgaja, bet lielākā daļa palika un turpināja svinēt. Pēteris šāva otro oli un nekur netrapīja. Trešo, ceturto, piekto. Visi pēc piena. Kad Pēteris sāka atvilkt sesto oli viņš saprata, ka tas ir pēdējais. Olis atdalījies no gumijas slaidā lokā trāpīja tieši pa kāda no svinētaju turētajām pudelēm. Tā sašķīda stikliem palidojot pa gaisu. 2 no svinētājiem uzreiz nogāzās. Vairāki sāka kliegt. Vēl 2 varēja redzēt satveram rokas un vienu seju.
Pēc brīža ieradās ātrā palīdzība, mirkli vēlāk arī policija. Nākamajā rītā avīžu virsrakstos bija redzami vārdi slepkavība, 3 mirušie un 2 smagā stāvoklī slimnīcā, asinis utt. Pāris nedēļas vēlāk tiesa izrakstīja Pēterim spriedumu - 5 gadi psihiatriskajā klīnikā, jo šī nebija pirmā reize, kad viņš dara ko neadekvātu, tiesa tā bija pirmā reize, kad tam bija letālas sekas. Pēteris dzirdot spriedumu sadrūma. Viņa advokāts pieliecās un prasīja:"Ko tu tik drūms? Tas ir absolūti labākais, ko varējām dabūt." Pēteris īgni atcirta:" Es cerēju uz 10 gadiem - būtu ilgāks miers no dīkdieņiem."
