3.
„Kāpēc jūs kāvāties, ja esat labākie draugi?” es nedaudz neveikli jautāju.
„Bija nelielas domstarpības, bet mēs laikam, tikko paši sapratām, cik stulbi esam.” smejoties teica Rihards.
„Kāpēc tu esi te? Kāpēc neguli mājās, ir taču jau vēls!?” Šo jautājot, Mārcis izskatījās noraizējies.
Es aizdomājos, negribēju teikt, ka atskrēju uz šejieni, lai paskatītos uz viņiem. Atkal bija iestājies klusums. Abi zēni jautājoši raudzījās manī. Es jutu, ka mani vaigi paliek tumši sarkani.
„Man nenāca miegs, izdomāju iziet ārā un uzdūros uz jums,” es nedroši sāku melot.
Mārcis teica, ka viņam ir jāiet, viņš atvadījās un aizgāja. Es paliku divatā ar Rihardu, jutos neērti, nezināju ko teikt, man bija vēlme vienkārši pagriezties un aiziet, bet es stāvēju un skatījos uz viņu.
„Kas tev ar lūpu?” Rihards jautāja, un lēnām ar savu roku tuvojās manai sejai. Viņš ar savu roku nobrauca gar manu vaigu un pieskārās lūpai. Viņa rokas bija maigas un siltas. Es atkāpos.
„Nokritu un sasitos, esmu vispār ļoti neveikla.”
Viņš pasmējās.
R. - Cik tev gadu, zinu, ka nav pieklājīgi to jautāt, bet tomēr?!
E. – 17
R. – Haha, man arī, Mārcim arī ir 17, mēs esam klasesbiedri, mācāmies 46, netālu no operas, kur tu?
E. – Arī tur pat netālu, 50.
R. – Ō, jauki, tad jau mēs varam rīt satikties un kaut kur aiziet? Piektdiena taču!
E. – Jā, protams!
R. – Tad mēs varam tikties 15.00, pie kafejnīcas „Pie piemājas”
E. – Varam! Bet tagad nu gan man jāiet. Man ir auksti, sāp lūpa un rīt uz skolu.
R. – Pagaidi, pirms tu aizej, lūdzu, iedod man savu telefona numuru?!
Apmainījāmies ar numuriem un izšķīrāmies. Ejot mājās paskatījos pulkstenī, bija jau trīs naktī. Attaisīju durvis, mājas bija tumšs, visi gulēja, es tecēju uz pašiem pirkstu galiņiem, bija bail, ka pamodināšu vecākus.
Mūsu kāpnes bija diezgan pavecas un čīkstošas, tāpēc uzkāpjot uz trešā pakāpiena viņas sāka skaļi čikstēt un es pazaudēju līdzsvaru un kā traka blusa sāku lēkāt pa kāpnēm. Sirds pukstēja ļoti strauji, kāpnes čīkstēja vienkārši šausmīgi, un es redzēju, ka vecāku istabā ieslēdzas gaisma.
