11.
Tā es sēdēju un klusēju, ik pa laikam izdzirdot savu vārdu Riharda izpildījumā. Pēc brīža es jau dzirdēju arī soļus, kuri tuvojās. Viņš skrēja un mani neredzēja, un uzkāpa uz manas kājas. Es iekliedzos no sāpēm un nobiedēju viņu.
„Ester! Piedod! tev viss labi?” – viņš izklausījās norūpējies.
„Aizved mani, lūdzu, atpakaļ uz to māju.” – sacīju, ignorējot viņa jautājumu.
„Labi. Bet tev viss kārtībā, Tu neesi savainojusies?” – viņš turpināja uzdot jautājumus.
„Es negribu ar tevi runāt. Vienkārši, aizved mani atpakaļ.” – uz viņu neskatoties, atkārtoju.
Viņš vairs neko nesacīja, paņēma mani aiz rokas un burtiski vilka mani arā no meža. Jutu, ka viņš ir dusmīgs, brīžiem mana roka iesāpējās, cik stingri viņš to bija saspiedis, bet es klusēju un pacietu.
Pēc brīža mēs izgājām no meža, bija redzama māja.
„Tālāk es pati tikšu galā. Paldies.” – teicu, izrāvu savu roku no viņa un ātrā solī devos mājas virzienā.
„Vai mēs nevarētu parunāt...?” – dzirdēju Rihardu sakām, bet nereaģēju uz to, turpināju doties uz priekšu gandrīz jau skriešus.
Ejot uz māju sapratu, ka Andis ir vienīgais, kurš mani var nogādāt mājās, tātad nāksies ar viņu runāt, jo man ir jātiek mājās.
Iegāju mājā, dzirdēju balsis viesistabā. Iegāju tajā. Tur atradās visi. Pirms paspēju atvērt muti, lai uzrunātu Andi, pie manis jau skrēja Diāna un kliedza: „Kā tu iedrošinājies te atgriezties?! Nepietika, ka Rihards jau aizskrēja tev pakaļ? Ko gribi? Lasies, nevienam tevi te nevajag!”
„Diān, paliec klusu! Liec viņai mieru!” – istabā atskanēja Anda balss.
Es paskatījos uz viņu, viņš neizskatījās labi. Deguns bija pārstājis asiņot, taču acs bija zila un sapampusi.
„Vai tu mani aizvedīsi mājās?” – jautāju, skatoties uz viņu.
Viņš ne mirkli nevilcinoties atbildēja: „Braucam.” – piecēlās, paņēma no galda atslēgas un pagājis man garām, izgāja no mājas.
Jau pagriezos, lai sekotu viņam, kad mani aiz rokas saķēra Diāna, paskatījās uz mani ar naidīgām acīm un palaida vaļā. „Vācies!” – viņa teica un istabā esošie puiši sāka smieties.
Izgāju no mājas. Andis jau bija mašīnā, un Rihardu redzēju sēžam meža malā, kur biju izrāvusies no viņa un tālāk gājusi viena.
Iekāpu mašīnā. Bijām kādu laiciņu klusējot braukuši, kad viņš sacīja: „Piedod.”
Es uz viņu paskatījos un pār viņa vaigu bija noritējusi asara. Man pavērās mute..
„Iedomājies man, arī ir jūtas.” – viņš sacīja, redzot manu reakciju.
„Kāpēc?” – es gribēju zināt, kādu izskaidrojumu viņa šī vakara rīcībai.
„Es nezinu.. Es.. Ester, es atkal.. Nu, tu zini, piedod.” – viņš runāja ar aizlauztu balsi.
„Nē! Andi, tu nedrīksti, tu to zini!” – es sapratu par ko viņš runā un tas nedrīkstēja atsākties.
„Es nevaru bez tevis. Kopš izšķīrāmies katra diena man ir arvien tumšāka un drūmāka, man tas ir vajadzīgs.. es nespēju pretoties.”
„Spēj! Atceries, mēs kopā to spējām un tu viens spēj.” – man viņa kļuva žēl.
„Vai nu tu, vai šis, man vairs variantu nav.” – viņš īsi un konkrēti teica, un es zināju, ka viņš to domā nopietni.
„Tas tevi pazudinās, tu taču to apzinies?”
„Bez tevis tāpat manai dzīve nav jēgas.”
„Tev ir Sabīne. Viņa tevi mīl, un tu mīli viņu. Tev nevajag mani. Aizmirsti.” – sacīju, kaut pati viņu nebiju līdz galam aizmirsusi.
„Sabīne?! Sabīne ar mani ir tikai izklaides dēļ, labākas dzīves dēl. Viņa man nemīl, un es nemīlu viņu. Es mīlu tevi. Joprojām..” – viņš pateica un uzlika savu roku uz mana ceļa.
Ņemot vērā šī vakara notikumus, es instinktīvi to parāvu nost.
„Piedod. Piedod, es esmu kretīns. Es neesmu pelnījis dzīvot!” – sadzirdēju viņa balsī dusmas.
Jutu, ka mašīna sāk joņot arvien ātrāk un man kļuva bail.
„Es esmu tāds muļķis... Kā gan es varu iedomāties, ka tu varētu vēlēties būt ar mani? Man nav nekādas jēgas dzīvot, jo jēga biji tu...” – viņš turpināja runāt tādā garā un palielināt braukšanas ātrumu.
„Andi! Vai tu riskēsi arī ar manu dzīvību?! Man ir bail!” – es vairs nespēju izturēt.
Viņš paskatījās uz mani un manas bailes pieņēmās spēkā, jo mašīna joņoja un viņš skatījās uz mani, nevis ceļu...
Pēkšņi, kā kaut ko sapratis, viņš piebremzēja.
„Piedod” – atkal atskanēja no viņa. Šovakar tas bija neraksturīgi daudz viņam.
Tālāk braucām klusējot. Piebraucām pie manas mājas.
„Paldies.” – pateicu un grasījos atvērt durvis, kad viņš sacīja: „Es, patiešām, mīlu tevi.”
Es pagriezos pret viņu, ieskatījos acīs un pēc mirkļa atbildēju: „Žēl, ka tu saki to man tikai tagad, nevis, kad vajadzēja. Un, ka dari tādas lietas, kā šovakar. Tas neuzlabo tavu tēlu manās acīs.”
„Tu esi tik perfekta.” – viņš noteica un pārlaida roku maniem matiem.
Man viņa pieskārieni nebija patīkami, es atrāvos, atvēru durvis un izkāpu.
Ieejot pa vārtiem, redzēju, ka mamma skatās pa virtuves logu un sapratu, ka atkal esmu nepatikšanās, jo viņa ir redzējusi, kas mani atveda mājās. Smagu sirdi atvēru durvis.
