Viena nedēļa Itālijā [95]3

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viena-nedela-Italija-94/670203

Smagais lietus lika sievietes matiem piesūkties vēl slapjākiem nekā jau bija. Viņas mati jau tā izmirkuši bija pielipuši pie Adelīnas bālās sejas kā tādas ūdenszāles. Lietus, kas glāstīja viņas seju lika Bendžaminam maldinoši domāt, ka sieviete raud, taču viņa neraudāja. Viņa nedusmojās. Viņa nesmaidīja. Uz sievietes sejas vairs nevarēja saredzēt nevienas emocijas un, tomēr Bendžamins spēja sajust viņas sāpes un skumjas.

Vīrietis bija apjucis. Viņš palūkojās uz kapakmeni. Ar skaistiem bieziem rakstītajiem burtiem uz tā stāvēja iegravētais vārds "Sems Andersons". Viņš lūkojās uz to kā tādu svešinieku. Viņa bērns? Viņš nezināja, ko domāt. Vīrieša prāts bija tukšs. Tas bija kā kosmoss ar vairākiem meteorītiem - viņa domām un emocijām, kas šķita lido aizvien tālāk un tālāk no Bendžamina - gandrīz neaizsniedzami.

Bendžamins nogrīļojās. Šķita, ka gravitācija ir atteikusies vīrieti turēt pie zemes. Viņa bērns? Sems nebija Adelīnas mīļākais, bet gan viņa bērns.

- Mans dēls? - Bendžamins beidzot pārtrauca klusumu un vārgi izstostīja.

- Jā, Bendžamin, tavs bērns. - Adelīna atbildēja gandrīz čukstā. - Mūsu bērns. - viņa piebilda gandrīz nedzirdot un jau atkal visu aizstāja tikai lietus piles, kas krita koku lapās.

Sems Andersons bija vīrieša dēls, taču tas priekš viņa šķita gandrīz nereāli. Viņš nezināja, kā viņš bija izskatījies, kā uzvedies. Bendžamins nezināja, kas Semam bija paticis un, kas nē. Viņš nezināja neko par savu dēlu. Viņš nemaz nebija zinājis, ka tāds bija eksistējis. Bet te viņš bija - miris. Bendžaminam šķita, ka šie jaunumi viņam ir iedoti tik negaidīti it kā vīrieti būtu saspēris zibens.

- Vai tu esi pārliecināta? - Bendžamins vaicāja un zināja, ka šis jautājums ir pavisam muļķīgs, jo Adelīna, kā māte, protams, zināja, ka tas tā ir, taču viņš nejutās par šīm ziņām tik drošs. Adelīna neizskatījās pārsteigta un nosodoša par Bendžamina jautājumu. Izskatījās, ka sieviete pat bija gaidījusi, ko tādu.

- Palūkojies uz datumu, Bendžamin. - viņa nogurusi noteica un vīrietis paklausīja.

Zem "Sems Andersons" bija iegravēts arī gads. "2008. - 2009." Tas skaidri un gaiši apliecināja Bendžaminam, ka šis bērns, nē, viņa dēls bija piedzimis piecus gadus atpakaļ, kad bija sastapis Adelīnu Itālijā un miris gandrīz pēc gada. Viņš uz šīs pasaules bija nodzīvojis tikai vienu gadu! Tikai vienu!!

- Kā viņš nomira? - Bendžamins dzirdēja sevi sakām ar mazu nicinājuma pieskaņu balsī, taču arī par šo Adelīna nebija šokēta.

Izskatījās, ka sieviete ir tik nogurusi un vārga, skumja un sāpināta it kā neko vairāk viņa nespētu zaudēt. It kā nekas vairs nespētu viņu sāpināt. Viņa ievilka elpu un palūkojusies vēlreiz uz kapakmeni ielūkojās vīrieša acīs. Cik tās bija tukšas.

- Es viņu nogalināju. - Adelīna atbildēja un Bendžaminam šķita, ka viņam sāk trūkt gaisa it kā atrašanās šajā kapsētā viņam liktu smakt nost, taču Adelīna turpināja paskaidrot pat neuzdrošinādamās tuvoties vīrietim. - Es viņu nogalināju tāpat, kā savu māti. Tā bija tumša nakts un es redzēju tikai to, kas bija apgaismots ar mašīnas lukturiem. Lija lietus un tomēr mans tēvs ākstījās mašīnā, lai uzmundrinātu manu māti un Semiju, kas bija uz raudāšanas un niķošanās robežas. - viņa teica un pār sievietes seju pārlija vārgs smaids, lai gan Bendžamins nebija par to pārāk drošs tāpat kā par visu pārējo. - Sems sēdējā priekšā man blakus bērnu sēdeklītī ar muguru pret vējstiklu, tādēļ tētim bija vieglāk pamuļķoties. Mammai bija bijis pasākums, tādēļ ar Semiju braucu abus vecākus savākt un tad doties uz mūsu vasarnīcu kalnos. Mašīnā varēja dzirdēt jautrību un prieka noskaņu. Sema mazie smiekliņi un eņģelītim līdzīgā sejiņa, ar viņa lielajām zilajām acīm, kurās ieskatoties man vienmēr šķita, ka caur tām lūkojos uz tevi. - Adelīna stāstīja un Bendžamins sastinga. Sems bija bijis līdzīgs vīrietim un dēļ šīs domas pār vīrieša seju pārlija smaids. - Es biju domājusi, ka mēs mierīgi pavadīsim laiku vasarnīcā, jo savādāk es biju nogurusi no darba un māte ar tēvu ieslodzīti pilsētā bija sākuši strīdēties lēnām sabrucinot savu laulību. Turklāt mamma ļoti mīlēja savu mazdēlu, taču dēļ tā, ka dzīvojām viena no otras tik tālu viņa reti, kad puisēnu redzēja. - viņa teica un šoreiz uz viņas sejas tiešām varēja saredzēt smaidu no jaukajām atmiņām.

Pēkšņi viņa to aizvietoja ar drūmo un nopietno skatienu, kas padarīja viņas seju vecāku, nekā bija. - Tad Semijs sāka niķoties. Visā steigā puisēnu biju piemirsusi pabarot, tādēļ palūdzu mammai, lai izņem no somas pudelīti un mazo pabaro. Mamma atsprādzēja savu drošības jostu un pielika pudelīti pie mana bērna lūpām, taču tad, - viņa iesāka un sievietei nācās noklepoties it kā viņas kaklā būtu iestrēdzis kāds kamols un ar trīcošu balsi viņa turpināja. - Taču tad es pēkšņi vairs nevarēju nokontrolēt mašīnu un noskrējusi no ceļa tā ietriecās kokā. - viņa teica un Bendžamins sajuta savu sirdi sitamies strauji it kā viņš būtu tur bijis, it kā viņš būtu bijis Adelīnas vietā.

- Kad es atvēru savas acis es sajutu pamatīgas sāpes. Es biju atsitusi galvu pret vējstiklu un mana kāja bija iesprostota starp krēslu un stūri. Visapkārt jutu metālisku smaku un dūmi no motora smacēja mani nost, taču es pagriezu savu galvu un mēģināju nosaukt savas mātes vārdu. Viņa neatbildēja. Viņa bija bāla, tik bāla kā krīts ar mazliet zilganu pieskaņu. Viņas acis, kas stāvēja vaļā bija tukšas tik tukšas, kādas vēl nekad nevienam cilvēkam nebiju redzējusi. Es izstiepu savu roku pie Semija un pieskāros viņa vaigam. Viņš neizraisīja nekādas reakcijas. Viņš neraudāja, viņš nečīkstēja, viņš nevēra vaļā savas actiņas, viņš neelpoja! Viņš gulēja mazajā krēsliņā kā tāda statuja. Nekustīgs un sasalis. Viņš bija tik auksts un stīvs. - Adelīna teica viņas acis tālu - tālu it kā sieviete te nemaz nebūtu.

Tagad pat neskatoties uz lietu, kas tecēja pāri sievietes sejai, Bendžamins bija pārliecināts, ka ne tikai lietus tecēja pāri sievietes vaigiem, bet arī asaras.

- Pār viņa mazo mutīti tecēja kāds sarkans šķīdums un tikai tad es ievēroju, ka cauri viņa ķermenim bija izdūries koka zars. Viņš bija miris. Mans dēls gulēja miris man blakus sēdeklī. Viņš bija stīvs un nekustīgs. Vairākas reizes saucu viņa vārdu, taču viņš neatbildēja apliecinot to, ko jau zināju, bet nespēju pieņemt. Mans Semijs - vienīgais, kas saistīja mani ar tevi bija miris. Mans dēls, ko tik ļoti mīlēju un, ja, kādreiz vēl būtu tevi sastapusi, būtu tevi ar viņu iepazīstinājusi bija miris. Sems bija miris! - viņa teica viņas balsij aizlūstot, taču viņa noklepojās un turpināja atkal savā tālajā aukstajā balsī. - Kad es faktu par sava dēla nāvi biju pieņēmusi es palūkojos uz tēvu domādama, ka es esmu vienīgā, kas ir izdzīvojusi, taču sadzirdēju savu tēvu iekunkstamies. Un tālāko jau tu zini. - Adelīna teica jau atkal lūkodamās Bendžamina acīs. - Mans tēvs cieš dēļ manis un es biju vienīgā, kas izdzīvoja bez nekāda nopietna ievainojuma. - Adelīna teica ar vārgu smaidu uz lūpām.

Taču šis smaids... Šis smaids nebija prieka pilns. Tas bija vainas sajūtas un sāpju, un skumju pilns. Viņas acis izstaroja tikai naidu. Naidu, kas nebija raidīts ne uz vienu citu, kā tikai viņu pašu. Sieviete sevi ienīda. Viņa vainoja sevi par to, kas bija noticis tajā negadījumā.

Bendžamins vēlējās pie sievietes pieiet un viņu apskaut, taču nespēja pakustināt savu ķermeni. Viņš vēlējās pateikt, ka tā nebija viņas vaina, taču vārdi nenāca pār vīrieša lūpām. Bendžamins tikai tukši lūkojās Adelīnas bālajā sejā, kas tagad izskatījās pat vēl bālāka, kā pirmīt un abi atkal ieslīga milzīgajā klusumā lūkojoties viens otra acīs.

Laba daļa? Skumja gan.. =/

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viena-nedela-Italija-96/670463