›

Viena nedēļa Itālijā [89]6

304 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viena-nedela-Italija-88/669388

- Adelīn, Adelīn! - Edijs elsdams kliedza ieskriedams sievietes istabā pat nepaspējis pieklauvēt.

Viņš redzēja kā Adelīna ko līdzīgu fotogrāfijai pārsteigta un mazliet izbiedēta iemet viņas naktsgaldiņa atvilktnē un pagriežas pret mazo zēnu. Viņas skatiens bija tik pat izbiedēts cik viņas reakcija. Taču viņam nebija laika raizēties par sievietes reakciju, jo puisēnam bija prātā pārāk priecīgas ziņas.

- Kas noticis, Edij? - Adelīna vaicāja ar mazliet trīcošu un satracinātu balsi.

- Mamma, mana mamma man piezvanīja! - Edijs priecīgs paziņoju un pār sievietes seju pārlija vārgs un tajā pašā laikā maigs smaids.

- Ko viņa teica? - sieviete vaicāja ar tikpat laipnu smaidu, taču viņas acis neizrādīja nekādu prieku.

Tikai tagad viņš saprata, ka sievietes acis bija sarkanas un skropstas samirkušas. Adelīna bija raudājusi. Taču viņš nevarēja saprast vai tas bija dēļ tās fotogrāfijas vai dēļ domām, kuras viņu pēdējo divu mēnešu laikā šķita, ka ir pārņēmušas.

Sievietes smaids pa šiem diviem mēnešiem nebija tas pats ierastais, kāds vienmēr. Kopš viņa kliedzot bija par kaut ko sastrīdējusies ar puisēna onkuli, Adelīnas smaidā vairs nebija tās dzīvespriecīgās izteiksmes, kāds tajā bija mitinājies agrāk. Tas bija vārgs un gandrīz skumjš. Dažreiz pat Edijam likās, ka šī skaistā sieviete spiež sevi smaidīt ar milzīgu piepūli it kā viņas lūpu kaktiņi būtu tik smagi, ka tos būtu grūti pacelt. Un Edijs zināja, ka viņš nebija vienīgais, kas to bija ievērojis.

Bendžamins vairs nebija tik priecīgs arī. Edija onkulis šķita, ka ir noraizējies par Adelīnu. Kad vīrietis bija jaukās sievietes klātbūtnē viņš neko tādu neizrādīja, taču, kā no Adelīnas aizgriezās, onkuļa sejas izteiksmē varēja redzēt vainas apziņu un raizes.

Puisēns naktīs mēdza dažreiz pamosties no Adelīnas kliegšanas. Lai gan Bendžamina māja bija milzīga, gandrīz, kā tāda pils un viņu istabas atradās lielā attālumā viena no otras, Edijs vienalga dzirdēja Adelīnu kliedzam. Vienreiz viņam pat likās, ka viņš sadzird Adelīnu izkliedzam vārdu Sems, taču nebija īsti pārliecināts.

Kad Bendžamins aizbrauca uz darbu, Adelīna bieži vien iegāja Melisas istabā un viņai, ko stāstīja un katru reizi no tās iznākot viņas acis bija piepampušas un apsārtušas, liecinot, ka sieviete ir raudājusi. Tomēr nekad - nekad viņa neļāva izrādīt nevienam mājas iemītniekam, ka Adelīna ir noskumusi. Viņa turpināja smaidīt it kā nekas nebūtu noticis, taču Edijs nebija dumjš. Viņš zināja, ka Adelīna vairs nebija tik priecīga - pat Bendžamina klātbūtnē. Viņa bija tālu, varbūt, pat citā dimensijā un tikai viņas ķermenis kā tāda tukša čaula bija redzams Sandstorma mājas iemītniekiem. Trausls, vārgs un blāvs.

- Viņa teica, ka viss esot nokārtojies un rīt jau būšot mājās. - Edijs teica cenzdamies šīs ziņas padarīt pēc iespējas uzmundrinošākas.

- Man prieks. - Adelīna atbildēja, taču sievietes balsī varēja sadzirdēt, ka tā nebija taisnība. Tie bija tikai tukši vārdi no tukšas čaulas.

Viņa varbūt centās izlikties priecīga dēļ mazā puisēna, taču viņa nebija. Viņa bija tikpat skumja, kāda bija bijusi iepriekš.

- Adelīn, kas noticis? - Edijs norīdams siekalas vaicāja.

Adelīna pacēla acis un ielūkojās Edijā. Likās, ka tikai tagad sieviete puisēnu tiešām ir ievērojusi. Viņš nespēja saprast, ko īsti viņas reakcijā spēja saskatīt. Skumjas? Bailes? Šoku? Viņas skatiens bija tik neizprotams, ka Edijam bija bail pat uzzināt viņas atrašanās-citā-dimensijā cēloni.

- Vai pie vainas ir Sems? - Edijs vaicāja knapi izrunādams šo teikumu un uz šīs mistiskās personas vārda Edija balss pazuda it kā vārds Sems būtu neiespējams izrunāt - it kā "Sems" būtu kāds tabu, ko vispār nedrīkstēja pieminēt.

Tagad viņš tiešām varēja saskatīt šoku sievietes sejā un viņa nobālēja. Tad viņas skatiens palika skumju un sāpju pilns. Adelīna acīs sariesās asaras un pēc kāda laika sieviete izstiepa savas tievās rokas.

Knapi spēdams pakustināt savas kājas Edijs piegāja pie Adelīnas un sievieti apskāva. Adelīna Ediju apķēra. Viņas rokas trīcēja. Tās trīcēja tik ļoti it kā viņas ķermenī būtu sākusies zemestrīce. Viņa paslēpa savu galvu Edija kaklā un viņš juta savu kreklu lēnām samirkstam. Sieviete neizdvesa ne skaņas, taču viņš zināja, ka viņa raud.

Edijs uzlika savu mazo rociņu uz sievietes sprandas un saprata, ka kaut kas nav tā kā vajadzētu būt. Viņas ķermenis dega. Bija sajūta, ka viņa visa vienkārši būtu ugunī un neredzami degtu.

- Tev ir temperatūra! - puisēns izmeta pašsaprotamo, taču neuzdrošinājās sievieti atlaist.

Viņa neatbildēja, tikai turpināja raudāt uz Edija kakla. Zēns vēlējās zināt, kas ir šis Sems, kas sievietei lika tik ļoti ciest, tomēr atminējās Maijas vārdus "Kad Adelīna būs gatava viņa pati to pastāstīs." Tagad viņš zināja. Sems tiešām bija tabu, ko Adelīnas klātbūtnē nedrīkstēja aizskart. Un, tomēr, dēļ savas ziņkāres, viņš to bija izdarījis un nu sieviete bija sabrukuma stāvoklī maksājot sodu, ko patiesībā Edijam vajadzēja darīt, jo dēļ savām savtīgajām iegribām bija aizmirsis Maijas teikto.

Here you go ^^

Next part tomorrow.. ^^

P.S. Paldies par tik daudz plusiem iepriekšējā daļā.. Biju patīkami pārsteigta.. emotion