Viena nedēļa Itālijā [81]8

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viena-nedela-Italija-80/664220

Kā viņš varēja, ko tādu izspiest no Adelīnas? Viņa tik ļoti nevēlējās runāt par savu ģimeni, jo tas izraisīja tik milzīgas sāpes. Adelīna sev nespēja piedot, jo galu galā tā bija viņas vaina, ka sievietes tēvs bija slimnīcā un māte mirusi. Un tas nebija viss, kas bija noticis. Viņa bija zaudējusi arī Semu. Viņas mīļoto, dārgo Semu.

Adelīna juta pār vaigiem ritam asarām. Aumaļām tās lija it kā grasītos izveidot kādu okeānu istabas vietā. Tās nerimās, tik lija un lija, un lija, ka varbūt Adelīnai pat tās aptrūktos uz kādu gadu. Viņai no jauna nācās atcerēties to negadījumu, dēļ kura sieviete nekad vairs nesēdēja pie stūres.

Tas smagais lietus, kas smagi un drūmi lija it kā paši laika apstākļi būtu zinājuši, ka sieviete noskries no ceļa. Sema un mātes smiekli. Tēva ākstīšanās. Un tad tas trieciens viņas mašīnas aizmugurē. Viņa nespēja nokontrolēt stūri un noskrējusi no ceļa viņas mašīna ietriecās kokā. Kad sieviete tobrīd bija atguvusi samaņu viņas mašīna bija gandrīz saplacināta līdz pat bagāžniekam. Viņa nespēja pakustēties. Tā sajūta, ka viņa nespēj neko izdarīt, jo ir pilnīgi un galīgi iestrēgusi. Tās sāpes. Gan viņas, gan viņas mīļoto asinis. Tās izjūtas un to skatu, viņa nekad vairs nespēja aizmirst. Visapkārt bija vienas vienīgas tumši sarkanas asinis.

- Ko tu runā? - Adelīnas šausmīgās atmiņas pārtrauca Bendžamina samulsusī un šokētā balss. - Es neticu, ka tu varētu kādu nogalināt!

- Tici vai netici, bet es esmu vainojama savas mātes nāvē un arī pie tā, ka mans tēvs atrodas slimnīcā uz nāves robežas. - Adelīna vēlreiz atkārtoja lūkojoties uz zemi it kā tajā mēģinātu ar savu skatienu izurbt kādu caurumu, kur paslēpt visas savas sāpes un bēdas .

Viņai bija bail lūkoties uz Bendžaminu. Ko viņš par viņu domāja? Vai tagad viņam bija bail atrasties Adelīnai tuvumā? Viņa par to arī nedusmotos, galu galā viņa zināja, ka ir pie vainas. Tā bija viņas vaina. Viņa bija vainīga pie tā, ka pierunāja savus vecākus ar Semu doties uz mazo vasarnīcu, kas bija piederējusi viņas vecvecākiem kopš seniem laikiem skaistajās Anglijas ainavās. Tā bija viņas vaina. Ja viņa būtu braukusi viena, visi būtu dzīvi un veseli.

- Kādēļ man vajadzēja izdzīvot? Ja es nebūtu.. Ja es nebūtu pierunājusi savus mīļotos doties sev līdz, tad visiem viss būtu bijis kārtībā.. Kādēļ? Kādēļ man tik ļoti vajadzēja, lai viņi man brauc līdz?! - Adelīna kliedza iekrampējusies gultas pārvalkā. - Mana māte tad nebūtu mirusi un arī ar tēvu viss būtu bijis labi! Un S.. - Adelīna pēkšņi pārstāja kliegt, jo sajuta Bendžamina spēcīgo apskāvienu.

- Nomierinies. Tā nebija tava vaina. - Bendžamins teica ar sāpju pilnu balsi.

Kādēļ, lai viņš justos sāpināts? Viņa bija sāpināta, tad, kādēļ, lai Bendžamins būtu sāpināts? Kādēļ viņš vispār atradās sievietei tik tuvu? Kādēļ?! Viņam vajadzēja no Adelīnas turēties pa gabalu, tad, kāda velna pēc viņš tagad viņu bija tik cieši apskāvis un teica, ka tā neesot bijusi viņas vaina?

- Bendžamin, ja tu būsi man tik tuvu, tad man ir bail, ka arī ar tevi, kas notiks. Es nesu nelaimi. Es nezinot daru pāri cilvēkiem! - Adelīna teica, taču Bendžamina apskāviens kļuva vēl ciešāks.

- Jā, tu dari pāri cilvēkiem. - Bendžamins atbildēja un Adelīnai nesaprot viņas asaras sāka pludot vēl stiprāk, lai gan tā tak bija taisnība. - Tu dari pāri man. - Bendžamins turpināja, taču nespēja pabeigt, jo Adelīna viņu pārtrauca.

- Es nevēlos darīt tev pāri, tādēļ varbūt mums vajadzētu šķirties. - Adelīna saņemdama spēkus, lai vispār, ko tādu padomātu, noteica un pēkšņi viņas zods tik pagriezts paralēli Bendžamina sejai.

Viņš lūkojās sievietes acīs. Bendžamina skatienā varēja redzēt dziļas sāpes. Tas bija skumjš un sāpju pilns. Nekur vairs nevarēja saredzēt to laimes pilno izteiksmi, kas iepriekš bija atradies uz viņa sejas, kad viņš bija beidzot ko uzzinājis par Adelīnu. Tagad viņa acis bija tikai pildītas ar skumjām un milzīgām sāpēm.

- Adelīna, kā tu nesaproti. - viņš teica nenolaizdams skatienu no sievietes asarainajām acīm. - Tu dari man pāri runājot par šķiršanos! Es tevi mīlu, un man ir vienalga, kas ar mani atgadīsies, tomēr, ja es tevi zaudēšu, tad tas būs pats grūtākais un nāvējošākais pāridarījums, ko tu varētu man nodarīt! Es tevi mīlu un bez tevis vairs nevaru izdzīvot. Lūdzu, nekad vairs neko tādu nepiemini! - Bendžamins noskaldīja un no jauna apskāva sievieti.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viena-nedela-Italija-82/666486