http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viena-nedela-Italija-13/644381
Bendžamins bija atbraucis mājās. Beidzot! Beidzot šī diena bija galā un viņš varēja ieiet savā plašajā viesistabā.
Pie lieliem vecmodīgiem koka logiem stāvēja liels ēdamgalds ar daudz baltiem ādas krēsliem tam apkārt. Pretī viesistabas ieejas durvīm bija kamīns, kam uz apmalītes bija saliktas dažas ģimenes fotogrāfijas un paplāte ar karafē ielietu viskiju un četrām tāda paša stila veidotām viskija glāzītēm.
Virs kamīna, pie sienas, atradās viņa mātes portrets. Apkārt kamīnam stāvēja 3 divvietīgi, balti ādas dīvāni un to centrā atradās mazs stikla kafijas galdiņš, kam pa vidu bija novietota vāze ar baltām rozēm.
Bendžamins novilka savu žaketi un nometa to uz viena no dīvāniem. Vīrietis attaisīja vaļīgāk savu šlipsi un pirmās krekla pogas, savādāk viņam šķita, ka nav, ko elpot. Viņš uzlocīja sava krekla piedurknes līdz elkoņiem, atsedzot zelta ”Rolex” pulksteni un piegājis pie kamīna, ielēja glāzē viskiju no karafes.
Vīrietis kādu laiku lūkojās uz mātes portretu. Viņa stāvēja atspiedusies pret šo pašu kamīnu un, kad viņš uzlūkoja viņas acis, šķita, ka arī sieviete dēlā lūkojas ar mīlestību. Bendžaminam māte tik ļoti pietrūka. Un, tomēr, viņa dusēja saldi zem zemes. Jā, viņa māte bija skaista. Skaisti bronzas mati slīdēja pāri sievietes sarkanajai zīda kleitai. Slaids augums un lielas acis ar smalkām lūpām. Šķita, ka viņa var sabrukt turpat uz vietas. Tomēr mātes stāja apgalvoja pretējo, ka nekas nespēs sievieti izsist no sliedēm.
Atrāvies no portreta, Bendžamins uzkāpa pa lielajām trepēm uz savu kabinetu, kas atradās mājas otrajā stāvā. Iegājis kabinetā, vīrietis piegāja pie lielā, rūtotā koka loga, kas stāvēja aiz viņa masīvā rakstāmgalda un slējās gandrīz līdz griestiem. Viņš lūkojās uz brīnumskaisto skatu, kas aiz tā slēpās. Bendžamins vēroja rozīgi balto Sakuru dārzu, kur agrāk, kad bija mazāks spēlējās ar savu brāli un māsu it kā pasaulē nebūtu nekādu raižu.
Vīrietis iegrimis domās apriņķoja glāzi, kas atradās viņa rokā it kā apskalotu tā saturu – viskiju. Viņš iedzēra vienu malku. Bendžaminam jau atkal prātā iešāvās sieviete, kas šķita, visu dienu tā vien bija kā nabagu mocījusi. Šī sieviete bija vīrieša galvu sagrozījusi vairāk kā jebkura cita. Pat viņa māsa - Medija, kas strādāja par modeli nebija spējusi nekad vīrietim tā likt par viņu domāt, kā šī Adelīna. Un, kas tracināja Bendžaminu vēl vairāk bija tas, ka sieviete to bija paspējusi izdarīt tikai pa 1 dienu!!
Vīrieša domas pārtrauca 3 sitieni pie durvīm, tādēļ vīrietis zināja, ka tas ir viņa uzticamais, 70 gadus vecais sulainis Jozefs, kas bija Bendžamina ģimenei kalpojis kopš 16 gadu vecuma.
- Ja? - Bendžamins uzrunāja dodams atļauju sulainim ienākt savā zemajā un stingrajā balsī.
- Ser, Medija ir atbraukusi un vēlas jūs satikt. - Jozefs paklanīdamies teica, kamēr Bendžamins nebija atrāvis ne acu no brīnumskaistā skata.
- Vediet viņu augšā. - viņš pavēlēja un Jozefs aizgāja aiz sevis aiztaisot durvis.
"Ko viņai te vēl vajag?!" Bendžamins nikni nodomāja un iedzēra vēl vienu malku viskija.
***
- Misis Medij, sekojiet man. - Jozefs teica sabiedēdams sievieti, kas stāvēja pie kamīna un viņas mašīnas atslēgas nograbot izkrita no rokas.
- Ak, Jozef, tu mani nobiedēji. -sieviete pasmaidīja, pielika roku pie krūtīm un tad pietupdamās atslēgas no jauna pacēla.
Viņa bija tērpusies baltā piespīlētā kleitiņā, kas sniedzās līdz ceļiem un izcēla sievietes skaisto augumu. Kājās bija baltas augstpapēžu kurpītes ar spicu purngalu. Medijas sarkanie mati metot lielas lokas sniedzās pāri sievietes krūtīm.
Gaidot Jozefu pie kamīna viņa bija mēģinājusi atcerēties, kad bija bijusi pēdējā reize, kad bija spērusi kāju šajā namā, taču par vienu bija pārliecināta - kopš mātes nāves šī bija pirmā reize. Viņa vēlreiz uzlūkoja mātes portretu un sekoja Jozefam.
- Kā tev iet, Jozef? - sieviete vaicāja sulainim, kāpjot pa lielajām trepēm. - Kā ir ar jūsu veselību?
- Man iet labi un jūtos vesels kā zirgs, mis Medij. - Jozefs maigi pasmaidīja atgādinādams mīļu vectētiņu.
- Kā ir Pollas tantei? - Medija apvaicājās par vecā vīrieša sievu.
- Viņai iet labi, viņa nevar sagaidīt ziņas no Marsa, jo mūsu meitai drīz būs bērns, kas nozīmē, ka būsim vecvecāki! - Jozefs stāstīja un sieviete sadzirdēja saviļņojumu sulaiņa balsī.
Mars bija Jozefa znots, kas pirms pusotra gada apprecējās ar Pollas un Jozefa meitu Bellu. Abiem jauniešiem bija problēmas ar bērna ieņemšanu, taču beidzot, laikam viss bija sanācis, tādēļ Jozefs ar Pollu bija tik laimīgi.
- Man prieks par jums! - Medija sajūsmināta iesaucās. - Kurā mēnesī, tad Bella ir?
- Nu jau būs gandrīz devītais. - Jozefs atbildēja, liekot Medijai pasmaidīt.
- Apsveicu! - Medija smaidīdama teica un atminējās pēdējo mēnesi, kad pati bija stāvoklī ar Ediju. Vismaz saruna ar Jozefu novērsa domas no viņas pašas problēmām.
Viņi bija sasnieguši Bendžamina kabinetu un Medija aizsūtīja Jozefu prom. Sieviete stāvēja pie durvīm un domāja, kas nu būs, jo Medijai bija ļoti svarīgs lūgums, ko viņa vēlējās, lai Bendžamins izpilda, bet vecākais brālis kopš atgadījuma Itālijā pāris gadus atpakaļ, bija pārtraucis ar māsu sakarus.
- Sveika, Medij. - Bendžamins sveicināja māsu.
Vēl joprojām viņa stāja izskatījās tikpat ietekmīga, barga, varena un pat mazliet biedējošāka kā agrāk. Viņš stāvēja ar muguru pret Mediju un vērās apburošajā skatā - viņu bērnības spēļu laukumā.
- Sveiks. - Medija atņēma cenzdamās neizrādīt saviļņojumu, ka atkal ir satikusi savu vecāko brāli.
- Kā iet Edijam? - Bendžamins vaicāja aukstā tonī.
Saviļņojums izgaisa. Mediju brāļa uzvedība mazliet nokaitināja. Viņš, ne sieviete, bet VIŅŠ, tikai un vienīgi VIŅŠ bija pārtraucis sakarus ar māsu.
Vīrietis nebija licies, ne zinis par savu māsas dēlu. Un tagad viņš izlikās, ka viņam tas rūp? Viņš vismaz varēja pagriezties pret māsu un piestrādāt pie sava aplamā uztraukuma nomainot savu balss toni. Bet viņš tikai turpināja lūkoties pa logu, liekot māsai vērot viņa auksto un tālo augumu, kas viņai sāka iedzīt bailes.
- Viņam iet labi. - Medija atbildēja. - Patiesībā Edijs ir tas, par ko vēlējos ar tevi parunāt, Bendžamin.
- Nu tad ķeramies pie lietas! - viņš teica un apgriezies piegāja pie sava rakstāmgalda. Vīrietis no atvilktnes izvilka savu taisnstūraino čeku grāmatiņu. - Cik tev vajag? Tūkstoti? Divus? - viņš vaicāja gandrīz ar izsmiekla pieskaņu balsī.
Medija lūkojās uz Bendžaminu. Viņai no vienas puses nāca smiekli, no otras viņa gandrīz būtu sākusi raudāt. Vai tas tiešām bija viņas brālis, ko tagad vēroja? Vīrietis bija mainījies. Ļoti mainījies. Jā, tāpat kā agrāk, viņš izskatījās varens un bargs, tikai tagad viņa uzvedība bija pilnībā mainījusies un tikai uz slikto pusi. Agrāk viņš bija jauks un iejūtīgs, it īpaši pret Ediju un māsu. Bet tagad..
- Nē! - Medija stingri noteica un piegāja pie galda. Izņemdama no vīrieša rokām čeka grāmatiņu un to nolikdama uz rakstāmgalda, viņa mēģināja vēlreiz. - Man uz kādu laiciņu jāizbrauc no valsts un tev ir laba apsardze. - Medija teica un cieši lūkojās savā brālī, lai redzētu kaut vismazāko grimases maiņu.
Bendžamina grimases nemainījās. Tās bija tik pat stingras, iedomīgas, niknas un bargas kā pirmīt. Kad brālis beidzot sāka saprast par ko māsa runā un cenšas viņam pateikt, vīrietis iekrita savā ādas krēslā. Viņa iedomību pārmainīja šoks.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viena-nedela-Italija-15/644465
