Vepris 7 (Bedre)1

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vepris-6-Pirma-attirisana/758579

Pēc pirmās attīrīšanas es visu atlikušo rudeni un ziemu neko nedarīju, biju pat kļuvis nedaudz depresīvs. Man neizdevās uztaisīt kareivi un vēljovairāk iedzīvināt to. Atnesu galvas pie gānampulka, izņēmu no maisa. Nogriezu ar dīrājamo nazi ādu vienai to pakauša un ar āmurīti izsitu caurumu, izņēmu smadzenes un ieliku spēciāli izveidotajā nodalījumā suņa skeletā. Novilku atlikušās ādas un apliku ap skeletu, izņēmu acis un ieliku acu vietās. Alikumus atdevu pamestajiem suņiem un kaķiem. Vienu no galvaskausiem izmantoju, lai uztaisītu pelnu trauku, ko uzdāvināju vectēvam, viņš pat uz sekundi nenojauta, ka tas ir īsts. Kareivis izskatījās pēc sūda, es biju ļoti vīlies un visu pametu.

Ap agru pavasari manī pēkšņi parādījās satraukums, likās, ka aizsardzības burbulis ir pazudis. Iedomājos, kas pie velna notiktu, ja kāds atrastu manu ganāmpulku. Es to veidoju pamestās auto rūpnīcās teritorijā vienā no angāriem, šeit bomži nenāca, jo nav īsti vietas kur iekārtoties lai gulētu un dzertu un tāpat ir daudz citas pamestas ēkas. Bet ja nu? Ja nu kāds cits atnāk - ments, bērns, deģenerēti jaunieši. Izlēmu, ka jāuztaisa lamatas, par gānampulka papildināšanu vēl nedomāju.

Izlēmu taisīt standarta bedru lamatas. Izraku ap angāru piecpadsmit divus metrus dziļas bedres, teiktu vismaz šesdesmit metrus kopgarumā un nomaskēju dažādos veidos - ar lapām, zariem, šīferiem, kartonu. Nevaru izteikt vārdos cik spēka un laika man tas prasīja, pieliku stabili kādus 10cm pie bicepsa šo visu darot, bet tas bija tā vērts un tas bija vajadzīgs, jo jau mēnesi vēlāk tajā kāds iekrita.

Bija pilnīgi parasta diena, vasara, mākoņains, garlaikojos, līdz izlēmu ka jāaiziet pie ganāpulka, ne papildināt vai ko tādu, bet vnk padomāt, varbūt ir laiks tam visam pavisam mest mieru. Kad ierados rūpnīcas teritorijā dzirdēju kliedzienus. Sākumā apstājos un domāju varbūt iet aptakaļ, izlikties, ka es nezinu kas šeit notiek un noticis, bet sapratu, ka tā ir mazas meitenes vai zēna balss. Un tā tik tiešām bija, bedrē bija iekritusi meitene un zēns, abi uz gadiem divpadsmit. Zēnam uzasinātā armatūra bija caurdūrusi krūškurvi un perforējusi plaušu, viņš elpoja ātri un nevienmērīgi. Meitene raudāja un bļāva pēc palīdzības, ļoti veiksmīgi nokritusi, tieši gar bedres malu un neaizķērusi nevienu armatūru.

Es nevarēju viņus vilkt ārā, viņi pateiktu par bedrēm un manu ganāmpulku, bet es nevarēju arī vienkārši nogalināt nevainīgus bērnus, viņi vēl nav aptrapīti, vismaz tā man likās tajā brīdī. Piekodināju meiteni nebļaut, sameloju, ka šīs bedres ir sataisījuši maniaki - bērnu ēdāji. Aizskrēju uz mājām, paņēmu ūdeni un ēdienu un iemetu to meitenei, zēns pa to laiku bija ieslīdzis bezsamaņā. Meitene ātri paēda un notupās blakus zēnām, viņš elpoja aizvien lēnāk un lēnāk līdz pavisam pārstāja, tad viņa to noskūpstīja uz lūpām.

"Kas pie velna tas bija?", es jautāju. "Viņš ir mans draugs, mēs esam kopā.", meitene rijot asaras atbildēja. Es biju saniknots, es viņai palīdzu, bet viņa piekopj netiklību pat ārkārtas situācijā un piedevām tik jaunā vecumā. Viņa ir jālikvidē - nodomāju un aizgāju lēnā solī uz mājām pēc benzīna, vectēvs vienmēr tur pāris kannas ar benzīnu kaut arī izbrauc savu veco auto no garāžas labi ja pāris reizes gadā.

Atnācu atpakaļ un sāku liet benzīnu meitenei uz galvas, viņa sēdēja tieši pie bedres malas, tā ka tas nesagādāja nekādas grūtības. Meitene raudāja, rija asaras un benzīnu, neko neteica, viņa saprata kas notiks un varbūt pat kāpēc tas notiks. Tad mēģināju pielaist uguni, sākumā ar sērkociņiem vismaz reizes piecpadsmit, tas neizdevās, tad aizdedzināju kartona gabalu ko atradu paris simtus metru tālāk un iemetu ar to meitenei. Viņa sāka neganti bļaut, no bedres pacēlās melni dūmi. Mēģinot apdzēst liesmas, laikam tas ir cilvēka instinkts, viņa ar abām rokām uzdūrās uz armatūrām un tā arī palika - degoša ar caurubrtām plaukstām, ganrīz kā jēzus tikai ar seju pret zemi. Par laimi viņa pielaida uguni arī zēnam un man nebija par to jāuztraucas.

Jau divpadsmitgadīgi bērni ir seksuāli un netikli, šis manī izraisīja miksli starp nevaldāmām dusmām un skumjām. Man ir jāturpina iesāktais, šo darbu man ir uzticējuši dievi, bet es to esmu atstājis novārtā, tā nedrīkst. Pakasīju savas neeksistējošās olas un izlēmu vienreiz par visām reizēm pabeigt iesākto.