›

Vecais Hatābičs [Lāde]0

10 0

Knodīne Epifāne rūpīgi vēroja mantas, kuras bija izsvaidītas pa lombarda plauktiem. Nekas īsti nespēja noturēt viņas uzmanību pietiekami ielgi, lai viņa kādu no mantām paņemtu rokās un aplūkotu rūpīgāk. Plauktos bija visneiedomājamākie loriņi, kurai Knodīne nespēja piešķirt ne niecīgāko vērtību. Plauktos gulēja veci telefoni, spēļu konsules un neskaitāms daudzums tālvadības pulšu. Zemākajā plauktā viens virs otra bija sakrauti veci, apbružādi portatīvie datori, blakus viņiem rindā sakrāmēti atradās datoru korpusi, kuru virsmas klāja putekļu kārta. Vēl viņa pārlaida zibenīgu skatienu pār lērumu digitālajiem fotoaparātiem un videokamerām, kuras atradās vienā no augstākajiem plauktiem. Te pēkšņi viņa pamanīja rotalsietu vitrīnu, kura atradās tieši lombarda uzrauga priekšā, kurš centās pēc iespējas mazāk skatīties, kā meitene vēro lombarda sastāvu, jo vēl joprojām jutās nedaudz neērti no tā, kā bija lūkojies uz viņu, kad viņa bija parādijusies lobarda durvīs. Knodīne ar roku parvilka vitrīnes stikalam, zem kura atradās rotaslietas, kuras kāds bija ieķīlājis, lai steidzīgi tiktu pie līdzekļiem. Viņa labprāt būtu uzprasījusi lombarada uzraugam, lai viņš viņai kādu no rotalsietām ļauj pielaikot, bet viņai bija mācīts, ka nedrīkst izmantot rotaslietas, kuras kāds jau kādriez tika velkājis. Viņa jau grasijās atvadīties no lombarada uzrauga, jo šeit nespēja atrast neko sev piemērotu, kad viņas skatienu piesaistīja melna lāde pašā tālākajā lombarda stūrī. Knodīne pieskrēja pie melnās lādes, kurai malās bija pierīkoti melni rokturi, lādes virsma un sienas atspīdēja gaismu, kāpēc lāde laistijās, jo lādes virsmas pulējums bija nevainojams. Meitene ilgi pētīja lādi, uz lādes virsmas un sienām viņa nespēja atrast ne niecīgāko skrambiņu, kas viņu ļoti pārsteidza, jo pārējās mantas lombardā bija apbružātas un apputējušas. Knodīne pacēla lādi un saprata, ka viņa viena pati līdz kopmītnēm lādi neaiznesīs. No kabatas izvilgdama maku, Knodīne pārbaudīja maka saturu, tur knapi vien pietika naudas, lai Knodīne lādi ar taksi varētu nogādāt kopmītnēs. Viņa nebija no tām, kura nepanāk savu. Viņa veikli piesteidzās pie lombarda uzrauga un pajautāja viņam, cik maksājot lāde, kuru viņa bija iekārojusi savā īpašumā. Lombarda uzraugs sarauca pieri un no kādas atvilknes izvilka kladi, kurā tam bija pierakstīts, cik lādes ieķīlātājs bija saņēmis naudu, atstājot lādi lombardā. Cena lādei bija visai augsta, taču Knodīne neatkāpās, viņa norādīja lombarda uzraugam uz noputējušo mantu kalnu un teicās, ka varot sakārtot un notīrīt mantas lombarda plauktos, kas ļaus lombarda apmeklētājiem labprātāk iegādāties kaut ko no lombardā atstātā. Tā viņa sarunāja ar lombarda uzraugu, ka reizi nedēļā, mēnesi no vietas ienāks lombardā un ieviesīs tur kārtību. Lombarda uzraugs iedeva Knodīnei melnās lādes atslēgu, kura viņai par lielu izbrīnu arī bija tik pat melna kā materiāls no kā lāde bija izveidota un palīdzēja lādi iecelt taksī, kurš viņu ar visu lādi nogādās kopmītnēs.