›

Vecais Hatābičs [Cepure]0

12 0

Ļoti neparasti - Hatābičs pei sevis novilka. - Kāpēc gan ļaudis nevarētu apspriest visu nepieciešamo klātienē, bet ne izmantot mazas, tumšas kārbiņas, kurā kāds ir iesprostots?
Veidierīcēs neviens nav iesprostots, tas ir komunikāciju līdzeklis, kas tiek izmantots, lai sazinātos diviem vai vairākiem cilvēkiem, kuri atrodas tālu viens no otra - Knodīni pārņēma jaušams sašutums - Vai to ir tik grūti saprast?
Kad es pēdējo reizi biju brīvībā, tad saziņai ar citu tautu pārstāvjiem tika izmantotas vēstules, bet ne katrs to varēja atļauties, jo tinte un papīrs bija vien valdnieku izmantojami piederumi, bez tam rakstīšanu un lasīšanu apgūt varēja atļauties vien turīgie. Pēc tevis teiktā var noprast, ka viedtālrunis ir, bez maz vai, katra cilvēka aksesuārs. - Hatābičs dziļdomīgi novilka.
Knodīne atvainojās vecajam vīram un teica, ka jaunais vīra apģērbs ir licis viņai uz mirkli aizmirst, ka Hatābičš vēl vakardien bija iesprostots lādē, kuras izmēri viņasprāt nekādi nevarēja sevī saturēt pieauguša vīrieša ķermeni. Tā viņi sasniedza nākamo lielveikala nodalījumā, kuru skatlogus rotāja dažāda veida cepures, šalles un lakati.
Nāc - Knodīne steidzināja, savu neparasto viesi no pagātnes. - Kad būsim iegādājušies tev stilīgu cepuri, tad varēsim turpināt dienas gaitas, kuras tava neparastā rīcība man nedaudz mainīja plānus.
Es tik tiešām nekādi negibēju tevi apgrūtināt - vecais vīrs stostījās - vien centos tev atdarīt ar labu par to, ka atbrīvoji mani no gadsimtiem pavadītā sloga lādē.
Tas nekas, es mēdzu, šad tad, būt nedaudz neiecietīga, bet tava klātbūtne vien man palīdzēs labāk tikt galā ar savu raksturu. Pārāk nesatraucies, ja brīžam izklausos īgna vai vai neiecietīga, jo patreiz manas domas galvenokārt aizņem studijas un par blakuslietām domāju tik maz, cik vien iespējams. - Knodīne ierāva Hatābiču lielveikala cepuru nodalījumā.
Jauniete piesteidzās pie stenda ar dažādām biezbolenēm un bez īpašas vilcināšanās paķēra sarkanu cepuri ar melnu nagu, kuru rotāja uzlīmēta zelta emblēma, kuru uzlika vecajam vīram galvā.
Tev der kā uzlieta, bez tam, beidzot, varēsi arī nēsāt ko tādu, kas atgādina zeltu. - Viņa smaidīdam uzlūkoja sevis izvēlēto cepuri Hatābiča galvā. - Tagad tikai jānorēķinās un mēs esam gatavi turpināt dienas gaitas.
Hatābičs tik tiešām jutās pagodināts un sekoja jaunietei, jo cik viņam bija nācies pieredzēt, zeltu uz galvas drīsktēja velkāt vien valdnieki.