Pirmā daļa šeit-http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vasaras-stasts-1/655690
Otrā daļa šeit- Vasaras stāsts [2]
3.daļa- Vasaras stāsts [3]
4.daļa- Vasaras stāsts [4]
5.daļa- http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vasaras-stasts-5/656209
Anna piecēlās un kopā ar vecākiem devās uz ārsta kabinetu. Man šķita, ka viņa bija prom veselu mūžību, taču acīmredzot mans iekšējais pulkstenis bija pilnīgi sačakarēts, jo operācija bija ilgusi 6 stundas, bet mēs visu šo laiku nogulējām uz cietiem slimnīcas krēsliem kā mazi bērni, taču nelikās, ka būtu izgulējusies. Sāku knosīties un grozīties, viņus atpakaļ gaidot. Beidzot gaiteņa galā parādījās tēvs. Viņš gāja savā ierastajā solī, neizrādot nekādas emocijas, kas tikai paildzināja manu nervu slodzi. Vēl jo vairāk sāku uztraukties, kad ne mammu, ne Annu neredzēju iznākam no kabineta. Tēvs jau bija atnācis līdz mums, bet Anna un mamma vēl nebija redamas.
„Miķelsona kungs? Miķelsona kungs, ko teica dakteris?”- es ātri un kā bērns, kurš runā ātri ar cerību, ka tad kaut ko iegūs ātrāk.
„Agris. Agris operāciju nepārdzīvoja.”- teica tēvs, pacēlis savu nošļūkošo galvu. Tomēr sejā nevarēja manīt nekādas izmaiņas. Viņš tikko bija zaudējis savu vienīgo dēlu, savu, cik varēja saprast, firmas turpinātāju, bet seja bija tik nemainīga, tik-cieta!
„Kā? Agris ir…”
„ Agris mira operācijas laikā.” Teica Miķelsona kungs, kurš apsēdās uz krēsla blakus abiem puišiem un, skatīdamies tālumā, šķiet kaut ko apdomāja.
Es paliku stāvam un jau atkal nezināju, ko darīt. Pie tēva pienāca māsiņa, kura vēlējas kārtot kaut kādas formalitātes, bet viņš neatbildēja. Ansis pasauca māsiņu malā un lūdza, vai to nevar nokārtot vēlāk. Viņa laipni piekrita, izteica līdzjūtību un aizgāja. Mēs visi tur sēdējām un… nespējām saprast to, kas noticis. Es biju palikusi vienīgā meitene, tomēr es Agri pazinu tikai nepilnu dienu, bet Ansis bija viņa sirdsdraugs kopš dzimšanas, arī Kaspars bija viņam labs draugs. Abi puiši sēdēja savaldīgi, tāpat kā tēvs, mēs pa visiem kopā šķiet nenoraudājām nevienu asaru. No gaiteņa gala nāca Miķelsones kundze un Anna. Viņas abas bija sadevušās rokās, slēpa noraudātās acis un sejas viena otras padusēs un pamazām tuvojās mums. Anna kaut ko nesa rokās- tā bija vēstule. Tā bija mīlestības vēstule, atzīšanās, kuru Agris bija vēlējies nolasīt visu draugu priekšā. Annai nekad nav paticis intīmas lietas publicēt, tomēr varēja nojaust, ka šajā vēstulē ir rakstīts kaut kas īpašs. „To atrada agra personīgajās mantās”, teica Miķelsones kundze.
Ziņas par Agri izplatījās ātri un drīz vien jau bija pilna slimnīca ar dažādiem Agra radiniekiem. Kaspars vēlējās Annu vest atpakaļ uz mājām, tomēr Miķelsones kundze viņu apturēja-„Ja…. Ja ar Agrīti nebūtu noticis tas, kas šodien notika, Anna arī būtu kļuvusi par mūsu ģimenes sastāvdaļu….. Manuprāt, viņai jābrauc pie mums. Mēs- ģimenes locekļi- šodien pieminēsim Agri un izrunāsim bēru sarakstu, laiku….un…. ak, es pat nezinu ko šādos gadījumos dara…” Miķelsones kundze atkal paslēpa seju Annas azotē, taču viņas šņuksti bija skaidri dzirdami. Tēvs paņēma abas pie rokas un devās uz mašīnu. Tā kā šeit tagad bija tik daudz radinieku, mēs-draugi-sajutāmies lieki. Mēs izteicām līdzjūtību Agra vecākiem un piedāvājām jebkādu palīdzību. Visi pamazām izklīda. Mani Kaspars un Ansis nogādāja mājās, kur es, ieiedama tumšā dzīvoklī viena, sajutos vēl sliktāk. Uzvārīju sev nomierinošu tēju pašā vasaras sākumā un devos uz gultu ar laikam jau naivu cerību aizmigt. Tēja tukšojās, jau 3. vai 4. krūzīte, bet domas malās pa galvu, vainas sajūta, neziņa, sāpes, līdzjūtība…. Pēkšņi, jutu, ka zvana telefons, kam skaņa bija noslēgta. Tas bija Ansis. Viņa numurs man bija jau sen, jo mēs bieži, kaut nebijām dzīvē pa īstam tikušies, mēdzām stundām ilgu runāt pa telefonu, kamēr beidzās baterija. Tur bija kaut kāda maģija, ķīmija. Es nekad nevarēju nolikt klausuli, kad ar viņu runāju.
„Vai arī tu nevari aizmigt?” viņš man mazliet čukstot jautāja.
„Jā, tas ir tik… Es pat nezinu kā īsti jūtos. Es nesaprotu kā jūties tu. Viņš taču bija tavs labākais draugs.”
„Jā, viņš bija vislabākais draugs , kāds man jebkad ir bijis un droši vien, ka jebkad būs.”
„Kā tu spēj būt tik mierīgs?”
„Es nespēju, tāpēc jau zvanu tev. Tava balss mani vienmēr ir nomierinājusi, kaut nepazinu tevi. Lūdzu, vienkārši stāsti man kaut ko! Pastāsti man kaut ko labu! Pastāsti par mīlestību, kas nebeidzas ar nāvi, par skaistiem, priecīgiem cilvēkiem, laimīgām sejām, par mīlestību bez sāpēm, par…… Vai vispār ir tāda mīlestība bez sāpēm….? Marta, vai tu mani dzirdi?.....”
/Mazliet sāpes ir katrā dzīvē, bet tas nebeigsies tik skumji, es apsolu!/
