Pirmā daļa šeit-http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vasaras-stasts-1/655690
Otrā daļa šeit- Vasaras stāsts [2]
3.daļa- Vasaras stāsts [3]
4.daļa- http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vasaras-stasts-4/655970
Dakteris Zvejnieks pacēla nodurto galvu un palūdz vecākus paiet nostāk. Vienīgais, ko redzējām mēs, bija mammas mazliet jau histērisko reakciju, galvas slēpšanu vīra azotē un viņa centīgos pūliņus palikt stipram un atbalstīt ģimeni, nevis ļauties jūtu uzplūdiem. Viss
šķita kā palēninātā filmā. Es sapratu, ka man nav jājaucas ne viņu lēmumā, ne pat problēmas uzklausīšanā, man ir jābūt blakus Annai. Viņa ir mana labākā draudzene jau kopš kopā uzsākām mācības vidusskolā. Tolaik viņa bija no laukiem atnācis skuķis, uz kuru mēs, kuras vienā skolā mācījāmies jau kopš pamatskolas, skatījāmies nedaudz no augšas, tomēr jau pēc pirmās nedēļas viņa bija sevi pierādījusi kā gudru, atraktīvu, harizmātisku un komunikablu jaunu sievieti. Viņai, protams, bija kādas ētikas bremzes, taču tās izrādās krietni sniedzās pāri manām. Viņa ir atvērta, skaista meitene, kuras garie, gaišie, lokainie mati sniedzas pāri īstam modeles cienīgam augumam. Šķiet, ka pati pilnība- jo viņa vienmēr padomās par visiem un visu. Anna ap sevi pulcē tādus pašus cilvēkus, viņa nekad neaizmirst savus draugus, jebkurā izbraukumā būs padomājusi par katru sīkumu, kas varētu atgadīties, kaut arī diena bez kosmētikas kārtas, spa procedūru regulāro apmeklējumu un pilsētniecisko attieksmi pret kukaiņiem, tauriņiem, skudrām un visādiem rāpuļiem dažkārt krīt uz nerviem. Un tomēr- būdama gandrīz katra puiša ideāls, viņa visu augstskolas laiku nodzīvoja, būdama vientuļās meitenes statusā, kamēr pat es nebiju viena. Vīrieši viņai uzmanību pievērsa ļoti, tomēr šķiet, ka varbūt viņi Annu uztvēra kā draugu, daži vienkārši neturēja līdzi viņas šerpumam, tempiem un asajam,ātrajam raksturiņam. Tāpēc es biju tik ļoti priecīga, ieraugot viņu kopā ar Agri. Viņa pilnīgi izplauka! Actiņas spīdēja, valoda kļuva vēl ātrāka, it kā viņa visu šo dienu būtu gribējusi mums ko teikt, bet taupīja un taupīja to vēlākam.
Kamēr es nodevos domām par Annu, pie dr. Zvejnieka un vecākiem bija pienākusi māsiņa un visi trīs kaut kur atgriezās. Es mēģināju nomierināt Annu, atnesu viņai ūdeni, bet viņa tikai sēdēja galvu starp ceļiem iespiedusi un pie sevis atkārtojot, ka tā ir viņas vaina. Vecāki atgriezušies pasauca Annu un teica, ka Agris ir pamodies un vēloties ar viņu runāt. Es devos Annai līdzi, tomēr gaidīju aiz palātas durvīm, kuras Anna iespējams, ka speciāli atstāja vaļā. Es tikai dzirdēju sarunu:
„Sveika, mīļā!”- Agris pat diezgan apņēmīgi teica
„Mīļum, kā jūties, tu izķeparosies, tā ir tikai mana vaina, es iemetu to bumbu tur, lūdzu, piedod, mīļais, tu tiksi galā…” un jā, arī Anna nepārtraukti runāja, domājot, ka tas ko glābs.
„Tā nebija neviena vaina, man nevajadzēja lēkt, es taču varēju vienkārši ieiet. Bet es vēlos, lai tu man ko apsoli!” Agris cieši skatījās uz Annu.
„Ko vien Tev vajag!”
„Es gribu, lai pēc tam, kad būšu atveseļojies no operācijas, mēs ar Tevi nekavējoties apprecētos, kā vienojāmies!”
Anna, apsēdusies uz Agra gultas un satvērusi viņa roku, aši izmeta:”Kāda operācija, mīļais?”
„Es piekritu operācijai. Es negribu būt sakropļots, tādu mani tev nevajag.”
„Kāds vēl sakropļots? Ko tu runā? Tu izveseļosies arī bez operācijas. Tu….tu..”un jau atkal Anna runāja runāšanas pēc.
„Mīļā, ārsti teica, ka bez operācijas es palikšu ratiņkrēslā. Es saprotu, ka ar to jau dzīve nebeidzas, bet es tev tāds neesmu vajadzīgs. Mēs esam tikko iepazinušies, tu esi jauna tev vēl visa dzīve ir priekšā un es vēlos, lai mēs to veseli nodzīvotu kopā.”
„Ko tu runā, Agri? Tu zini, ka es Tevi mīlēšu, lai kas notiktu, mēs paliksim kopā. Tāpat kā solīsim viens otram baznīcā!”
„Nē, Annu, nav runa tikai par mums, bet par visu manu dzīvi-man būs jāmaina viss-darbs, hobiji, dzīvesvieta. Tas vairs neesmu es, es negribu tādu dzīvi, es negribu sevi nepazīt! Lūdzu, neliec man to darīt”
Anna noskūpstīja puisi, kad palātā ienāca vecāki, kuri pēc Agra pat pavēles parakstīja dokumentus, ka piekrīt operācijai un tās iespējamajām sekām.
„Kādām sekām?”Anna strauji pagrieza galvu un paskatījās uz vecākiem.
„Operācija vienmēr ir saistīta ar risku, tā ir vienmēr, it īpaši mugurkaula un galvas traumu gadījumos.” atbildēja tētis.
Anna iznāca no palātas un apsēdās man blakus uz soliņa blakus palātas durvīm. Viņa sēdēja un, apātiski skatīdamies sienā, kaut ko virpināja rokās. Es nemanot palūrēju uz viņas rokām un ieraudzīju, ka viņas zeltnesi rotā gredzens ar mazu, maziņu dārgakmeni tam virsū- tas bija saderināšanās gredzens! Tieši to, viņi vēlējās mums pateikt. Viņi bija saderinājušies tikai mēnesi kopš iepazīšanās! Mana Anna un tik laimīga un saderinājusies! Ak! Bet tagad, skatoties uz viņu, vairs nebija nekā no tās laimes, kuru šorīt savā darba pārgurumā un snobismā pat pamanīju. Man sariesās acīs asaras. Pat nezināju, ko lai saka. Jutos tik bezpalīdzīga, tik nenoderīga tik…-nekāda! Es slēpu asaras no Annas, bet visa skropstu tuša jau notecējusi bija saslaucīta manās piedurknēs. Es klusiņām kaut ko šļupstēju un centos vēl mierināt Annu. Kamēr nodevos apspriedumiem, palātā bija saradusies vesela brigāde māsiņu un ārstu, kuri Agri gatavoja operācijai. Tā būšot gara un mums ieteica iet atpūsties uz kaut kādu atpūtas telpu, bet abas ar Annu bijām neadekvātas un ļoti nogurušas. Aizgājām uz atpūtas telpu un abas aizmigām līdz mūs pamodināja Agra mamma, rādīdama uz ārstu, kurš vēlējās ar mums runāt.
/šoreiz tāda pagara sanāca./
