Es atvainojos, man kaut kas bija noticis ar internetu un nevarēju publicēt, ko solīju. Tad nu šīs būs (ja atkal kkas nenobruks)garākas daļas :)
3.daļa- http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vasaras-stasts-3/655799
Pirmā daļa šeit-http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vasaras-stasts-1/655690
Otrā daļa šeit- Vasaras stāsts [2]
Edgars, kurš bija pie stūres, nobrauca ceļa malā un ieskatījās telefonā.
„Nepazīstams numurs…”, viņš tikai klusi noteica un nospieda atbildēt.
„Jā, klausos”, viņš tik neierasti nopietnā balsī teica.
„Jā, šeit Edgars. Jā….Jā… Jā.. Jā, es piezvanīšu. Jā, es jau esmu ceļā. Kā viņ…..” un saruna beidzās.
„Kas zvanīja?” es ātri izspraukusies caur priekšējiem sēdekļiem jautāju.
„No slimnīcas”, Edgars atbildēja.
„Un…? Ko viņi teica, vai viss kārtībā?”- es apbēru viņu ar kaudzēm jautājumu, kurus puse nedzirdēja, bet otru pusi es pat negribēju jautāt, vienkārši biju apjukusi un domāju, ka nepārtraukti runājot, aizpildīšu tukšumu sarunā.
„Viņi teica, lai atvedu Agra vecākus un Annu uz slimnīcu, ja viņa jūtas labāk. Arī mēs varam braukt, ja varam kā palīdzēt ar negadījuma aprakstu.”
Lai gan ir skaidrs, ka mēs, klāt nebijuši, nevaram palīdzēt, mēs sarunājām, ka Edgars aizvedīs mūs līdz slimnīcai, kas bija pa ceļam uz Agra vecāku māju. Ansis paņēma telefonu un pa kluso aizrakstīja Kasparam, lai noskaidrotu, kā jūtas Anna. Viņa skrienot pa māju, visu laiku pie sevis stāstot, ka kaut kas ir jādara, ka viņai kaut kur jāiet, ka viņa te nevar sēdēt. Mēs nolēmām, ka labāk, lai Anna paliek mājās, nevis saceļ kājās visu slimnīcu. Piebraukuši pie slimnīcas, mēs atvadījāmies no Edgara, kurš devās pakaļ Agra vecākiem un kāpām augšā. Reģistratūrā mums teica, lai brīdi uzgaidām, bet, kamēr māsiņa to teica, pa durvīm ienāca kāds liela auguma un garš vīrietis baltajā ārsta virsvalkā un jautāja, vai mēs esam Agra Miķelsona radi. Lai gan viņam neesot tiesības to stāstīt draugiem, viņš mūs apsēdināja un lēnām sāka stāstīt”… Agrim ir vairāki lauzti kauli, un diemžēl arī traumēts mugurkauls un galva, kas nozīmē…..” un tālāk es neko vairs nedzirdēju. Ārsts turpināja mierīgā balsī kaut ko stāstīt. Vienīgais, ko es sapratu ir, ka viņu šobrīd ved uz kaut kādu skenēšanu galvai un mugurkaulam, pēc kuras būšot konkrētāki rezultāti. Tad dežūrējošā māsiņa pamāja un ārsts aizsteidzās prom. Mēs palikām, gaidot rezultātus skenēšanai. Laiks vilkās un šķita, ka tas gluži stāv uz vietas. Dzīve ir tik neprognozējama- diena bija sākusies tik ideāli, jauni, tiešām jauki draugi, mana mīļā un atraktīvā Anna beidzot bija satikusi puisi, kurš spēja turēt viņai līdzi, būt ar viņu kopā un paciest viņas mātišķumu un, ko tur slēpt, arī cacīgumu, vai kā lai to nosauc. Bet tagad- es sēžu ar šiem tikko iepazītajiem cilvēkiem slimnīcā, bet viens no viņiem šobrīd iespējams cīnās par savu dzīvību, turklāt tieši tas, kurš bija Annas izredzētais. Mana un Annas telepātija atkal bija nostrādājusi un Anna, kopā ar Agra vecākiem jau bija klāt, par spīti Kaspara stingrajai nostājai, ka Annai jāpaliek mājās. Kamēr mēs izstāstījām, kas noticis un ko teica ārsts, viņš jau atkal bija iznācis pie mums uzgaidāmajā telpā ar mapīti, pildspalvu, dokumentu kaudzīti, šķiet arī rentgena vai kādiem citiem rezultātiem un vēl nopietnāku seju nekā iepriekš…
„Vai jūs esat Agra vecāki..?” viņš pievērsdamies Agra mammai un tētim jautāja.
„Jā,” mamma stostīdamies izdvesa
„Tā kā Agris šobrīd nav spējīgs parakstīt dokumentus, slimnīca uzskata jūs par viņa pilnvarotu personu. Jums būs jāparaksta to apstiprinoši dokumenti un… un jāizlemj daži nopietni lēmumi, kurus es nedrīkstu ietekmēt.”- ārsts, šķiet, dakteris Zvejnieks kā vēstīja uzraksts uz šiltītes, kas piesprausta pie virsvalka, vēstīja, kratot galvu, teica….
Māte ar mazliet asarainu un saraustītu balsi, bet cerības pilnām acīm paskatījās uz dakteri:” Jā, labi, dakter…. Zvejniek, bet, kādi lēmumi..?”
