" Laura ? " , kāda balss mani pamodināja .
" Jā . . .? " , es izberzēju acis un ieraudzīju pie manas gultas medmāsiņu un Keitu .
" Man viss labi ! " , es piecēlos sēdus un atkal nokritu .
" Necelies , Laura . Izskatās , ka esi pamatīgi sasitusi galvu . Vismaz divas dienas gultas režīms . " , Māsiņa stingri noteica .
" Nē . . man viss būs labi ! Tas nav tik traki , kā izskatās ! " , es mēģināju taisnoties .
" Uzredzēšanos . " , Māsiņa aizgāja .
" Cik žēl ! " , Keita apsēdās uz manas gultas .
" Es negribu divas dienas sēdēt iekšā ! " , es nopūtos .
" Nu , tā sanāca . . Bet neuztraucies , es mājiņā nākšu ļoti bieži . " , Keita pasmaidīja , " Varbūt es varu parunāt ar Bergas kundzi , lai atdod tev telefonu ? "
" Jā ! Lūdzu ! Šajā brīdī neviens cits man nespēs palīdzēt kā mans telefons . . " , es nopūtos .
Pēkšņi ārā noskanēja svilpe .
" Labāk paguli . Tev paliks labāk . Piedod , man jājiet ! " , Keita aizskrēja .
" Bet telefons . . ? " , es nopūtos .
Ahh . . Divas dienas . . Ko es darīšu divas dienas neizejot ārā no mājas ?
Es paklausīju Keitas teiktajam un aizmigu - atkal .
