local-stats-pixel

Vasaras Dienas [4]0

8 0

Uz kādu brīdi pazudu, jo šīs nodaļas rakstīšana nepadevās tik viegli, bet te nu tā ir, izbaudi emotion

[2]

[3]

[4]

Es zināju ka es nevaru iet ārā. Vienīgais ko man atlika darīt bija atvērt logu un sēdēt pie datora. Es biju pateicīga ka mamma iepriekšējā dienā bija nopirkusi ēdienu. Ja man tad būtu bijis jāiet ārā...

Ieslēgusi savu datoru un iegājusi Facebook, es priecājos ka dīvainais puisis nebija online. Protams, likās ka īsti neviena nav online. Cilvēki šajā dienas stundā, bija pārāk aizņemti ar laika pavadīšanu ārā. Āra laiks bija vilinošs, un likās ka saules stari čukst man ausīs, ka ir laiks doties pastaigā, bet vesalais saprāts un vēlme nesatikt, šermuļus uzdzenošo, puisi ņēma virsroku.

Aizmirsusi par atvērto facebook cilni, es ieslēdzu mūziku un devos uz virtuvi sagatavot saldējuma kokteili. (Saules stari tomēr mani arī sildīja) Kad biju nosaldējusi pirkstus un ieguvusi glāzi ar atsvaidzinošo dzērienu es devos atpakaļ uz savu istabu, lai nīktu sociālajos portālos, un šis bija brīdis, kad es ieraudzīju mazo paziņojumu, par jauno Facebook ziņu.

"Čau :)"

Man pietika tikai izlasīt šo teikumu, kad es sapratu ka mana diena nebūs tik laba cik es cerēju.

Nevēloties būt rupja, es atbildēju pusim: "čau"

"Kā iet ar taviem, ļoti sarežģitajiem darbiem? :)"

Es nezināju ko atbildēt, bet es zināju ka ja domāšu ilgi, viņš to uzskatīs par aizdomīgu rīcību. Es nezinu kādēļ es tā domāju.

"labi"

"Vai tu nebūsi brīva arī vakarā? :)"

Lai cik dīvains šis jautājums bija, es ļoti negribēju viņu ne satikt ne ar viņu runāt, tādēļ man neatlika nekas cits kā atbildēt ar "piedod, nē."

Uz brīdi viņš pazuda. Likās ka viņš mani liks mierā, līdz brīdim, kad manu nepiespiesto skroļļošanu pārtrauca jaunas ziņas paziņojums. Viņa vārds, Andris, rādās virs mazā lodziņa.

"Es tiešām gribētu tevi satikt vēl kādu reizi :)"

Es izvēlējos ignorēt šo ziņu. Ne man bija ko atbildēt uz to, ne es gribēju viņam atbildēt. Man viņš nebija jāapstiprina pašā sākumā.

"Varbūt rīt tu būsi brīvāka?"

Šai ziņai nebija smaidiņa un, tas man itkā lika justies nedaudz drošāk. Es tā pat neatbildēju, es gribēju, lai viņš pārstā man rakstīt.

Viņš nepārstāja.

"Es zinu ka tu mani ignorē, vienkārši atbildi, nekas slikts nenotiks. :)"

Šajā brīdī es gribēju atbildēt vismazāk. Viss ko es gribēju izdarīt bija aizvērt facebook logu un iet lasīt grāmatu, bet kaut kas mani atturēja. Man gribējās zināt ko viņš rakstīs.

"Tu nevari izvairīties mūžīgi, es zinu kur tu dzīvo. :)"

Es ļoti labi zināju ka viņš to zin, un iespējams tas bija tas, kas mani atturēja Andri vienkārši un rupji atšūt. Es sapratu ka viņš ir tāds tips, kas sadusmosies un tad nebūs labi.

"Es uzrakstīšu vēlāk, ja nevari tagad runāt. :) Es tiešām gribu tevi satikt."

Es nekustējos un vienkārši skatījos uz ziņām, kas plūda manā virtuālajā pastkastītē. Pēc viņa pēdejiem vārdiem, es uzslēdzu interneta pārlūkprogrammu un aizvēru laptopu. Es nezināju ko darīt, man likās ka es gribu izvemties. Sajūta no pagājušās nakts mani nebija pametusi, un man nebija ne jausmas ko iesākt tagad. Iespējams tas bija slikti, ka manu laiku tik ļoti aizņēma dators. Es nespēju noticēt tam ka esmu šadā situācijā.

Aizgājusi uz virtuvi es atkal vārīju teju. Kaut termometra stabiņš pie loga norādīja ka gaisa temperatūrā ir +23 man nelikās ka man vajadzīgs vēlviens saldējuma kokteilis. Kamēr tējkanna skaļi burbuļoja, es apsēdos un centos sakārtot domas. bija tikai pēcpusdiena, un man vēl bija jāizdomā kā šo dīvaini atšūt.

Rokās paņēmusi telefonu, es uzrakstīju Lailai. Tā kā es viņai jau biju teikusi par notiekošo, viņa likās kā visdrošākā persona kam kaut ko teikt.

"Čau, man šķiet, ka tas pats puisis, kas man sekoja līdz mājām, man tagad uzmācas caur facebook."

Viņa neatbildēja ātri, vispār, man likās ka paiet gadsimts līdz viņa man uzrakstīja.

"Tu viņu apstiprināji facebook?!"

"Es nedomāju ka tas ir tas čalis, tu zini cik daudz cilvēku mēdz mani aicināt."

"Vai tu nevari viņu bloķēt?"

"Bet viņš zin kur es dzīvoju, man bail."

"Vienkarši bloķē viņu, un neuztraucies par to ko viņš tev saka, varbūt viņš blefo. Negāja tacu viņš līdz tavām dzīvokļa durvīm."

"Es tiešām nezinu, Laila. Es ceru ka viņš mani neatradīs."

Tējkanna sāka svilpt, un es uzlēju verdošo ūdeni un sausajiem ziediem. Kad biju atpakaļ savā istabā es sapratu ka man neatliek nekas cits kā bloķēt viņa profilu, es negribēju, lai viņš man raksta.

Atvērusi datoru un atkal ieslēgusi facebook es biju gatava bloķēt šo dīvaino puisi. Tas ir līdz brīdim, kad es pamanīju ka man ir jauna ziņa.

"Ja tu mani nobloķēsi, tas man ļoti sarūgtinās. :( Es būšu spiest tevi apciemot."

Mani tas nedaudz nobiedēja. Es nezināju ko sagaidīt, bet savu ērtību dēļ es viņu bloķēju.

8 0 0
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000