local-stats-pixel

Vardulēns -72-1

77 0

Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-71-/762982

-Turi rokas augstāk! – uzbļauju Kairai, kad nespēju pati viņai palīdzēt, cīnoties ar saviem dēmoniem. – Un nesasprindzinies taču tik ļoti!

Meitene sparīgi pamāj un turpina vēzēt dēmoniem tikai vēdera apriņķī, neklausot mani. Var jau būt, ka zobens ir par smagu viņas netrenētajām rokām, var jau būt, ka izdarīju pilnīgi greizi, izvelkot māsu laukā. Bet nespēju nosēdēt telpās, īpaši tad, kad manas ģimenes vīrieši nokrāvušies ar svarīgākām lietām. Man bija nepieciešama izklaide. Nezinu, vai var māsas pakļaušanu īstām briesmām nosaukt par jauku atrakciju, tomēr te nu mēs esam, kādā no pilsēteles ieliņām, kaujot nost dēmonus.

Ar acs kaktiņu visu laiku vēroju Kairu, lai viņai nesākas nopietnas nepatikšanas. Kaira ir trīs četru metru attālumā. Pagaidām viņai sokas tīri labi, griežoties uz riņķi ar izstieptu zobenu kā balerīnai, kas veic pirueti valsts klases sacensībās. Zelta cienīgi. Ja viņa griezīsies tā visu laiku, dēmoniem sametīsies nelabi. Meitenes sarkanie un sprogainie mati, lai arī sataisīti zirgastē, tomēr spurojas uz visām pusēm, viņa izskatās pēc liesmojošas lāpas, arī debesis ir nokrāsojušās ugunīgi sarkanos toņos. Arī viņas acīs deg uguns.

Izdaru plašu vēzienu un sadalu uz pusēm radījumu, kas zagās man klāt no mugurpuses. Dēmoni ir pagalam izlaidušies un vairs pat neuzmanās. Tā idiota nagu klaboņu pret zemi sadzirdētu pat kurlais.

Pēkšņi izdzirdu Kairas kliedzienu, mani muskuļi momentā saspringst un galva pacērtas skaņas virzienā. Viņa jau ir zemē, ierocis nav redzams un kāds dēmons iekampies viņas kājā, kamēr citi domā, kurā gabalā kost. Tie snaiksta savus garos pirkstus ap meitenes maigo ādu, izgrūž kārus ņurdienus un grūsta viens otru, lai tiktu tuvāk.

-Sper ar kājām! – uzkliedzu Kairai, bet viņa neklausās, krītot panikā. Atkaudamās no diviem dēmoniem, kas neatkāpjas no manis ne soli, atkāpjos māsas virzienā. Man izdodas nocirst dēmonam labajā pusē rokas, kas to uz brīdi apstādina. Tas ilgi skatās uz stumbeņiem, pūloties saprast, kas notika.

Man ir grūti koncentrēties, kad Kaira blakus kliedz, tas tikai iedzen stresu un nemieru. Es negribu, lai manis dēļ ar viņu notiek kaut kas briesmīgs. Cērtu otram dēmonam, bet iešķeļu tam tikai krūtīs.

Vairāk nespēju izturēt un apcērtos riņķī, metoties pie māsas. Dēmons, kas man ir vistuvāk, krīt pirmais. Sekundes laikā ieslidinu zobenu makstī pie sāna un izvelku divus mazākus un parocīgākus zobenus, kas piemēroti tuvcīņām, kas dod iespēju ātrāk kustēties, jo ieroči ir arī vieglāki.

Ar kāju spēcīgi iesperu dēmonam pa ribām, kas tur Kairu aiz apakšstilba, tādējādi izlaužu tam pāris kaulus.

Uz zemes mēs visi tagad esam vienlīdzīgi, visi ir ievainojami un mirstīgi, tikai atšķiras eksistences mērķi. Vieniem tā ir uzdzīve, citiem mēģināšana izdzīvot, kādam – iegūt vadošo varu, visus kontrolējot.

Vēl cits dēmons dabū ģīmī mana zābaka smago pazoli un streipuļodams atkrīt gar zemi.

Kaira jau ceļas kājās. Saķeru viņas roku virs elkoņa un pievelku kājās, iegrūžot rokās vienu no saviem durkļiem, jo viņas zobens ir kaut kur zemē. Savu kreiso roku apbruņoju ar trīsdesmit centimetrus garu dunci.

-Piedod man par visu. Nebiju domājusi, ka būs tik karsti. Kājā pārāk nesmeldz? - izgrūžu atvainošanos brīdī, kad ar kāju aizķeru dēmonu un to nogāžu gar zemi, nocērtot tam galvu, ko azartiski palecoties aizsper Kaira. Pārējie dēmoni vēl tikai novērtē situāciju, kas radusies.

-Viss... kārtībā. Man pat... patīk. Viss šis, - Kaira izstoma, būdama vēl šoka stāvoklī.

-Patīk?! – nu jau es esmu šokēta un iesaucos.

-Aha. Ja neskaita, ka mani tikko gandrīz apēda, - māsa pasmaida, parādot nevainīgu, bet aizrautīgu sejas vaibstu sakopojumu. Viņas zaļais džemperis ir saraustīts druskās, vietām to klāj asinis. Biksēs arī ir neskaitāmi robi, Kaira vēl piebilst, - un beidzot es varu būt ar tevi kopā.

Mani neīstajā brīdī sāk grauzt vainas apziņa, mazinot koncentrēšanos. Mēs taču esam ģimene. Ģimenei jāturas kopā, lai vai kas. Mana pirmā doma, kad sākās Haoss, nebija pirmo atrast Kairu. Nē. Man vajadzēja mesties laukā un nokaut visus dēmonus. Man pat prātā neienāca māsai paprasīt, kā viņa jūtas. Par laimi tētis atcerējās par Kairu un viņas mammu. Viņš viņas atveda uz skolu, kur patverties. Es tikai jozu pa uguņojošu zemi ar zobenu rokās, pa ceļam uz patvertni uzmeklēju izdzīvojušos un atslēdzos uz pāris stundām kartona kastēs, varbūt kādreiz uzēdu. Viss. Es vēl brīnos, ka nezinu, ko tur spriež tētis, Mets un pārējie Sargi.

Es tikai skrienu pa priekšu, nezinot vai neapdedzināšos, un mūždien pieņemu sūdīgus lēmumus.

Spēcīgi sapurinu galvu, lai izmestu domas uz šo brīdi laukā, jo es taču paņēmu māsu līdzi, lai pavadītu ar viņu vairāk laika, un saku, - Tagad mēs esam kopā. Turi rokas augstāk.

Mēs cīnāmies plecu pie pleca, gūstot azartu no cīņas un zobenu šķindoņas. Sviedri no pieres tek acīs un kož. Speciālie ādas cimdi neļauj slīdēt laukā zobeniem no rokām. Kājas ir stabili pie zemes. Vēnās mutuļo uguns. Prāts ieciklējas tikai uz kauju. Lai arī šī nav nekāda lielā cīņa, bet ar katru kritušu dēmonu pasaule kļūst labāka. Skumji ir, ka dēmoni ir pazudušās dvēseles, kas neatrada ceļu, tomēr tie grib tagad izsūkt no šīs pasaules to kripatiņu labā, kas vēl ir palicis.

Laiks šķietami palēnina savu ritējumu, dodot man laiku aprēķināt dēmonu nākamos soļus, kur tie kodīs, kur cirtīs, kur leks. Esmu tā iemācījusies, lai arī viss rit sekunžu ietvarā, ir tikai jāatrod nedaudz laika, lai izmestu no galvas domas.

-Lorena, - Kaira nobļaujas, - aiz muguras!

Tas dēmons, ko tikai ieskrambāju, ir atguvies un metas man pie rīkles. Duncis ir vēl cita dēmona krūškurvī, bet otra roka atrodas vēzienā, lai nocirstu šim galvu. Pūlos vēl vairāk sastindzināt laiku, tomēr nespēju apturēt nedz to, ka dēmons, kurā ir duncis, iecērt zobus manā apakšdelmā, un otrs dēmons neglābjamā ātrumā tuvojas man ar saviem asajiem nagiem.

Tad nogrand grāviens, ierībinot gaisu, bet tas nav pērkons, kas visu laiku pavada zibens šautras pie oranžajām debesīm. Kauts kas nospindz gar manu ausi. Dēmons manā priekšā turpina kustību, bet tā puse no galvas mētājas pa ielas asfalta segumu. Tā nagi tikai noskrāpē manus sānus, un zobens pabeidz iesākto darbu, nocērtot galvu rokā kodošajam dēmonam. Norauju galvu to ar pārāk asu kustību, sadriskājot ādu uz rokas.

Pagriežos. Un es pazīstu rūsas saēsto, zaļo pikapu. Esmu tajā braukusi. Un es pazīstu šoferi, kas izliecies pa logu ar bises stobru, kas pavērsts manā virzienā. Es pazīstu gaišos matus, kuros ievijies vējš.

Jaunais vīrietis lēnām nolaiž ieroci un uzlūko mani, manā prātā vēl viss darbojas palēnināti, jo esmu cīņas lauka vidū. Arī viņa sejā ir tas pats skatiens, kas manējā, jo viņš mani atpazīst.

Un tad...

Laiks salūst sīkās lauskās ar spindzošu skaņu, kad sitas lāstekas viena pret otru pavasara siltumā krītošas. Sekundes rit pārāk ātri. Tā tas notiek.

Kaira vāji iesmilkstas, pazudušā zobena gals iznirst no māsas vēdera. Dzirdu, kā ar sāniem kokos sitas lapiņas, kā gaisu šķeļ putnu spārni, kā uz brīdi apstājas mana sirds, kā māsas plaksti noraustās. Sprādzienā pārsprāgst manas krūtis, elpa dobji iestrēgst rīklē, vārdi paliek, kliedzot galvā. Nē. Tas pārņem mani visu.

Ar strauju, instinktīvu kustību nocērtu dēmonam galvu, kas bija uzradies no nekurienes ar pazudušo zobenu. Bet... ir jau par vēlu. Saķeru krītošo māsu zem padusēm un turu piespiestu sev, tik cieši, vēloties, kaut šis būtu tikai ļauns murgs.

Nē!

77 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

emotion Nēēē!! emotion  

0 0 atbildēt