Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-53-/743939
Kalevs šobrīd noteikti nav ļoti priecīgs par manu rīcību, bet šis ir veids, kā pēc iespējas ātrāk tikt mājās, un kravas mašīnas šoferis izskatās draudzīgs, lai arī daudz nerunā. Viņam ir uzticamas brūnas acis, vīrietim varētu būt ap gadiem četrdesmit vai piecdesmit, alus vēders izspiež uz āru uzrakstus uz krekla, kas vēstī, ka viņš ir smagā metāla piekritējs, uz izdilušās džinsa jakas ir pāris auto firmu emblēmas. Sirmums viņa sejā laikam ir iezadzies par ātru, rotājot zodu ar baltu bārdu. No melnās naģenes apkašas spraucas tik pat baltu matu pūkas.
Uzticību manī raisa ne tikai acis, bet arī fakts, ka viņš man pusstundu skaidroja, kurā kartes vietā atrodos un kā man nokļūt Epsonā, beigās viņš pat izdomāja izmainīt savu maršrutu, lai var aizvest mani mājās. Es teicu, ka tas nav nepieciešams, bet viņš to ignorēja, sacīdams, - Epsona? Jā, man ir pa ceļam, lec tikai iekšā. – It kā viņš tikko būtu mani saticis.
Ir hipnotizējoši vērot, kā pretī skrien pasaule aiz milzīgā vējstikla, īpaši tik jaukā naktī kā šajā, kad mēness sirpis un zvaigznes parāda, cik plašs ir visums, cik tālu ir mani sapņi par laimi. Es varu pastiept roku un mēģināt satvert kādu no zvaigznēm, bet tikai domās es redzēšu to spīdīgo punktiņu sev plaukstā, realitātē es zvaigzni tikai aizsegšu savam skatienam ar plaukstu. Tāpēc labāk neceļu roku, lai neapjaustu skarbo realitāti, paliekot pie tā, ka redzu savus sapņus un ideālus, nekā vispār to nebūtu.
-Par ko domājam? – vīrietis mani uzrunā, - izskaties skumja.
-Par mājām, - atbildu ar nopūtu, jo nezinu, kas mani tur īsti sagaida. Kā reaģēs brālis? Ko man viņam teikt?
-Ko darīji tik tālu no tām? Neesi taču uz piena pakām? – viņš interesējas. Uz kartiņas pie saulessarga rakstīts, ka viņu sauc Džoejs. Uzmetu viņam skatienu, kas vēstī, ka īsti nesaprotu, kas ir domāts ar tām piena pakām.
-Pazudušo un aizbēgušo bērnu bildes liek daudzās vietās, tostarp, uz piena pakām, lai katrs būtu redzējis bildi, - viņš paskaidro.
-Ā, skaidrs, - nomurminu, bet aši atbildu, - nē, apciemoju radus.
-Kā gadījās, ka nezini to, kur atrodies?
-Garš stāsts, - atmetu. Izstiepju kājas sev priekšā, jo tās ir notirpušas no ilgās sēdēšanas.
-Meitēn, cik daudz garus stāstus es neesmu dzirdējis. Tā ir sava veida samaksa par vešanu. Ir vientuļi, ja viss ceļš jāpavada ar simtreiz dzirdētām dziesmām un autiņbiksītēm kravas kastē.
Meli nav mana stiprā puse, laikam jau sen vajadzēja izdomāt kādu konkrētu garlaicīgās dzīves stāstu, ja es būtu parasts cilvēks. Kā lai es pastāstu, ka uz šosejas nonācu, visu dienu klaiņojot pa mežu, līdz nonācu vēlā pēcpusdienā kādā miestā, kur kādā pagalmā no veļas knaģiem nospēru drēbes, jo savas jeb Vaijeta drānas biju nosmērējusi ar dubļiem, pēc garās dienas mežā. Lielas acis rādīja bērns, kura acu priekšā te parādījos un tādā pašā ātrumā pazudu, pat visas smiltis nepaspēja izbirt no viņa mutes. Vienmēr esmu prātojusi, cik garšīgas var būt smiltis, jo man pat nav prātā nekad iešāvies tās bāzt mutē.
Apģērbos melnajos legingos un tumšas krāsas džemperī, kas droši vien piederēja vīrietim, jo bija man krietni par lielu. Drēbes bija vēl mitras, tāpēc krietni nosalu šajā nemīlīgajā klimatā, kur augu gadu eksistē rudens. Uz ielas, pacietīgi meklējot, atradu pāris monētas, benzīntankā tās iemainīju pret sērkociņu kastīti, kas patiesībā nebija man nepieciešama, kalpojot uzmanības novēršanai, jonočiepu no plaukta sviestmaizi plastmasas iepakojumā un arī ūdens pudeli, zinu, ka pūtītēm noaugušajam vidusskolniekam nāksies par to maksāt no savas kabatas, bet izvērtēju, ka atrodos sūdīgākā situācijā nekā viņš. Bija labi sajust ēdienu kuņģī, Sargi ir izturīgi, bet ne jau tik ilgus posmus klejot bez pārtikas.
Tālāk devos vienkāršas intuīcijas vadīta, līdz nokļuvu uz lielceļa, pat tas bija trūcīgs mašīnu ziņā kā jau viss šajā pusē. Kad vakars griezās uz nakts pusi, izdevās nostādināt Džoeja kravas mašīnu. Šaubos, ka vēlos to viņam stāstīt.
-Jums ir ģimene? – pajautāju, varbūt viņš pats aizrausies stāstījumā, un man nevajadzēs melot par sevi.
-Sieva un divi dēli, kam jau ir pašiem savas ģimenes, - Džoejs pasmaida un pasniedz man brūnu kastīti plaukstas lielumā, ko izņem no lādītes vidusnodalījumā un pasniedz to man, - tur ir bildes.
Paveru nobružāto kārbiņu, tajā ir bildes, bet tumsā tās īsti nevaru saskatīt. Kā atbildi uz manām domām, Džoejs iededz nelielu lampiņu, kuras vads ir lokāms vajadzīgajā virzienā un leņķī.
Daudzas fotogrāfijas ir vecas un aplupušas no biežas cilāšanas. Dažās atpazīstu Džoeju, dažās redzami puikas, kas ir līdzīgi tēvam. Tās pašas brūnās acis, platais deguns, izcilnais zods, tumšās uzacis. Tad ir virkne ar mazām, salīdzinoši jaunām fotogrāfijām, kurās attēloti mazi bērni.
-Mazbērni? – parādu viņam kādu četrgadīgas, spurainas rudmates bildi.
-Šī mazā vellata atsitusies savā mātē. Ne miņas no manis vai dēla. Visi vīrieši dzīvē būs viņai pie kājām, - Džoejs iesmejas, - tēva mazā lutekle. Māte uz bērnu dārzu dodas katru nedēļu, jo spurgalai diendusas laikā jābļaustās, ka viņai ir cilvēktiesības un vārda brīvība.
-Jūsu sieva dzīvo viena? – jautāju. – Dēliem ir savas dzīves, jūs ilgi neesat mājās.
-Viņai ir vesela armija ar tiem sīkajiem, jo dēli ar ģimenēm dzīvo vien padsmit minūšu attālumā no viņas. Man šis darbs ir iespēja kaut nedaudz izrauties no ierastās vides. Tik daudz esmu redzējis, tik daudz cilvēkus sastapis, tiesa, vienreiz dabūju lodi kājā, bet tas čalis vienkārši bija slims, bet arī tas bija sava veida piedzīvojums, ko izbaudīt, - viņš pasmaida, kavējoties atmiņās.
Pirms paspēju vēl ko jautāt, viņš iepleš acis un iesaucas, - Velns! – Stūre tiek sagriezta pa labi, kurp uz augšu slejas klints siena, tad mašīna strauji manevrē pa kreisi, kur aiz margām plešas tukšums, no kura vietām izduras pāris smailas egļu galotnes, kurās slēpjas mēness atstarotā gaisma. Balss manā galvā rēc, lai piesprādzējos, bet nespēju pakustināt ne muskuli. Esmu iekrampējusies sēdekļa pārvalkos un nolūkojos, kā grimstam dziļāk tumsā. Džoejs šokā kliedz un rausta stūri.
-Kalev, lūdzu, izglāb viņu, - čukstu, cerot, ka viņš to dzird.
Plīstošs metāls, ko uzšķērž asās klintis, nežēlīga rēkoņa, skaļi, griezīgi smiekli, kas krīt līdz ar mums. Lai tikai vēl kāds pamēģina pateikt, ka neesmu tumsas būtne, jo katru brīdi turp ved mans liktenis.
Sirds auļo, nespēju paelpot, viss sagriežas dežavu sajūtā. Katru reiz, kad mirstu ir šī bezpalīdzīgā sajūta, kad visa dzīvība sakopojas vienā veselumā, lai jeb kurā brīdī eksplodētu uz āru.
Trieciens. Stikli. Smiekli. Degošu skuju smarža. No šīs tumsas jūtu, ka tieku ierauta jau zināmajā, baltajā un pūkainajā divvientulībā ar sevi.
Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-55-/744383
