local-stats-pixel

Vardulēns -51-8

102 0

Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-50-/739838

No gaisa trūkuma pēkšņi pieceļos sēdus, ķerdama pie rīkles. Vienu brīdi ir tā, it kā kaklā būtu vilnas kamols, kas iespriedies tā, ka nespēju ievilkt elpu. Sāku valstīties un pīties segā, līdz mana seja strauji tuvojas zemei, veikli pagriežu to sānis, ka cieš tikai vaigs, nevis deguns.

Bezspēcīgi plātu muti un sāku izmisumā ar nagiem skrāpēt kakla ādu. Pēc minūtes plaušas jau deg, jo nesaņem skābekli, galva reibst. Viss notiek pārāk ātri, lai spētu kaut ko apjēgt. Es pat nespēju pasaukt pēc palīdzības.

Brīdī, kad liekas, ka ģībšu, kamols pazūd. Spēji un dziļi ieelpoju dārgo gaisu, ilgi elsoju, kamēr uzdrošinos piecelies, lai noskaidrotu visu. Varbūt tā atkal ir Kristofīne, no tādas domas man pār kauliem pārskrien šermuļi. Viņa neatkāpsies, bet es – nepadošos, pagaidām tas ir mans trumpis, jo viņai vajadzīgs paraksts, bet mirušie neparakstās.

Nedaudz atguvusies, piesardzīgi pieceļos sēdus. Esmu Vaijeta istabā, šaipus gultai neredzu nekādus draudus, tāpēc palūru pār gultu, kurā iepriekš gulēju. Matiņi uz skausta saceļas stāvus un nodrebinos, zosāda līdz ar bailēm pārņem visu ķermeni.

Sastingusi piekaļu skatienu Nāvei, kas nav manējā. Viņa sēž uz galda malas, šūpodama kājas. Tā arī ir pieņēmusi mazas meitenes izskatu, tikai tai ir bizēs sapīti dzeltenīgi blondi mati, uz pieres tai krīt lokainas šķipsnas. Mazs uzrauts deguntiņš sajaukumā ar kastaņbrūnām acīm un mazām, apaļām lūpām, veido piemīlīgu sejiņu. Mugurā Nāvei ir sarkana kleitiņa ar baltu jostiņu pirksta platumā, pēdas ieautas mazās, baltās kurpītēs. Bet nespēju viņu uztvert kā mīļu bērnu, jo esmu redzējusi Nāvi savā īstajā godībā, un šī te ir, ja nemaldos, nākusi pie Vaijeta.

Kādu brīdi cieši skatāmies viena uz otru ar vērtējošu skatienu. Kā es zinu, ka tā ir Nāve? Viņa izstaro savu būtību kā auru sev apkārt, kas tinas neredzamiem diegiem. Tā ir smarža, kas atgādina dzestru rudens gaisu. Tas ir fakts, ka tikai Nāve ieņem maza bērna veidolu, lai mirstošie nenobītos.

-Ja būsi man drauds, tad tagad zini, ko es ar tevi izdarīšu, - viņa ierunājas pirmā zvaniņiem līdzīgā balsī.

-Tici man, man ir pieredze, ko jūs spējat izdarīt, Nāves, - nīgri izmetu, - man jau ir pašai savējā.

-Un tu vēl neesi mirusi? – viņa neticīgi iejautājas, ieplezdama acis.

-Pāris mēnešus te mirstu, te atdzīvojos, te krītu, te ceļos, - nevērīgi atbildu, uzdrošinādamās apsēsties gultā. Jūtu, ka viņa pagaidām man neko negrib nodarīt. Ja gribētu, tad būtu jau mirusi.

-Tas nav iespējams, - viņa čukst pie sevis.

-Ir, - atbildu, - gribi tici, gribi netici.

-Kas tu esi? – Nāve, piemiegusi acis, jautā. Viņa nolec no galda un sīkiem solīšiem nāk manā virzienā.

-Lorena, - pēc iespējas mierīgāk atbildu. Mani uztrauc viņas klātbūtne. Sirds dauzās jau no domas vien, ka runāju ar citu Nāvi.

-Es nejautāju vārdu, bet gan tavu esamību.

-Sargs, - piesardzīgi ieminos, cerēdama, ka nekļūšu arī par viņas upuri, jo Sargi taču paātrina kalpošanas laiku tām. Nocopē desmit Sargus un Paradīze ir vaļā.

Nāve tikai piemiedz acis, - Es esmu kalpojusi tikai pāris gadus šai pusē, man viss ir jauns. Par Sargiem esmu tikai dzirdējusi pa ausu galam, neviens neko nepaskaidroja, tikai to, ka jāatved dvēsele un parakstītais līgums, ka tā ir nodota Svaru kausu ziņā. Paskaidro man.

-Es esmu tāds pats kalps, kāda esi tu. Tikai mans uzdevums ir sargāt Elles vārtus, tvarstīt dēmonus, kas izbēguši, un sargāt mieru starp Paradīzi un Elli, - atbildu, pūloties nomierināties, jo viņa nezina par manas dvēseles vērtību.

-Man tika sacīts, ka neviens cits mani neredzēs, izņemot dvēseli, kas sauca pēc palīdzības. Tu mani netiki saukusi, - viņa ar aizdomu pilnām acīm veras uz mani.

Nopūtusies saku, - Tas ir tikai mans minējums, bet šķiet reiz es patiešām nomiru un atdzimu. Pēc tās reizes es redzu lietas, ko nevajadzētu redzēt. Un tu esi ieradusies pēc Vaijeta?

Viņa mani pārsteidz, papurinot galvu. Vaijets nemirs, viņa nav nākusi pēc viņa!

-Nē? – pārjautāju, un aizlauztā čukstā izdvešu, atcerējusies par bērnu, - ne jau Pīrers.

-Nē, viņu dvēseles klusē, - Nāve atbild, - tāpat kā tavējā.

-Bet Kristofīne teica, ka...

Nepaspēju pabeigt teikumu, ka Nāves acu skatiens liek man nobīties.

-Kādu vārdu tu minēji? – viņa klusi iešņācas.

-Kristofīne, - piesardzīgi atbildu. Šis vārds Nāvē ir izraisījis dusmas un aizkaitinājumu, viņas klusēšanu izmantoju, lai uzdotu jautājumu, - ja neesi nākusi pēc Vaijeta vai Pītera, tad – pēc kā?

Nāve smagi nopūšas, jo viņa acīmredzot grib turpināt sarunu par manu Nāvi. Piekāpusies viņa atbild, - Es esmu Vaijeta māte. Īstā, nevis audžu māte. Man tika teikts, ka pēc lāstiem es neatcerēšos veco dzīvi, bet ir lietas, ko atminos, bet tās pašas mēdz pagaist.

-Vaijets tevi pazina?

-Viņš bija pie manis līdz septiņu gadu vecumam, iespējams, viņš kaut ko atceras, bet šaubos. Es viņu reizēm apciemoju, jo to varu. Tikai vēlos viņam pateikt, ka nožēloju, ka nespēju parūpēties, - Nāvei izlaužas šņuksts. Nu, jau pret vēl vienu Nāvi jūtu žēlumu.

-Kas notika?

-Es biju dzērāja, narkomāne un ielene, ko gan es spēju sniegt bērnam. Augām dienām viņš spēlējās vienistabas dzīvokļa šaurajā virtuvē uz aukstās grīdas, kamēr es blakus pelnīju naudu ar miesu. Kuram bērnam to novēlētu? Viņu atrada kaimiņi, kad Vaijets bija izskrējis laukā, jo biju aizmirsusi aizslēgt durvis. Viņu momentā man atņēma, man atņēma to mazo laimīti, ko sniedza šis bērns brīžos, kad biju puslīdz skaidrā. Pēc gada es atkal paliku stāvoklī, piektajā mēnesī es izlecu priekšā vilcienam, kad biju tādā narkotiku iespaidā, ka pēc stundas tāpat nomirtu no pārdozēšanas. Es nespēju vēl vienam bērnam sniegt dzīvi, ko tas nav pelnījis. Man jāizpērk šis grēks, ko nodarīju bērnam savās miesās, tam nebija dota iespēja parakstīt līgumu, tāpēc esmu šeit, pūloties izpirkt savu vainu.

Mēmi vēroju trauslo meitenītes augumu. Šis droši vien ir viņas bērnības atspulgs, kad viss bijis jauki un labi. Kas viņu noveda līdz nepareizajam ceļam? Tas man atsauc atmiņā, kā mamma reiz lasīja Sargiem domātās pasakas, kas patiesībā ir dažādu radību izcelšanās teiksmas, Nāve ir mirusi grūtniece, kas izpērk savu dvēseli no Elles, jo ir nogalinājusi savu bērnu tīši vai netīši. Nešķiro, cik laba māte bijusi, jo kalpi vienmēr ir vajadzīgi, kas pārvadā dvēseles, lai saglabātu ierasto kārtību un mūžīgo enerģijas ritumu. Biju to jau piemirsusi. Laika zobs ieēdies arī manā atmiņā, es nevēlos aizmirst mammu, tieši tāpat, kā tagad Vaijeta māte vēlas saglabāt atmiņā dēlu.

-Es viņam to pateikšu, - bilstu, - es pateikšu, ka tu viņu mīlēji, lai vai kā to izrādīji vai ne.

-Paldies, tas būtu jauki. Un... piedod par žņaugšanu, - Nāve izstoma, - es nezināju. Mani sauc Liliana.

Pamāju ar galvu. Un man jau atkal uzmetas zosāda uz skausta, kad izdzirdu sen pazīstamo balsi.

-Sveikas, manas mīļās draudzenes, - Kristofīne nodūdo.

-Maita, - Liliana norūc, veroties man aiz muguras.

-Man arī prieks atkal satikties, - Kristofīne jautri nodūdo, - katra diena nes jaunus piedzīvojumus. Un šobrīd nav ne smakas no Sargeņģeļiem.

Izraušos no gultas, lai būtu pēc iespējas tālāk no Kristofīnes ķetnām. Liliana seko manam piemēram un atkāpjas.

-Visi jau sen ir izsolījuši brīvību tai Nāvei, kas atnesīs tavu galvu, - Liliana nošņāc. Mani šis fakts nopietni izbiedē, jo jau vairākus mēnešus esmu šis radības apsēsta.

-Ko viņa tādu noziegusies? – čukstus jautāju Lilianai, kas stāv man blakus.

-Es tikai pildu savus amata pienākumus! – Kristofīne pārspīlēti tēlotā nevainīgumā iesaucas, liekot roku vietā, kur jābūt sirdij. – Jeb paņemu dvēseles, kas nav radītas to ķermeņiem, ķermeņiem, kas ir kropli un nīkulīgi šajā pasaulē.

-Tu speciāli novārdzini ķermeņus, lai dvēseles sauktu pēc palīdzības jeb atpestīšanas. Tā tu nedrīksti darīt, tas ir pret noteikumiem, - Liliana protestē, - padodies ar labu, nonākot Ellē vai tevi iznīcinās.

-Ui, kā nobijos, - Kristofīne dzedri iesmejas.

-Tie bija meli, ka esmu tev pēdējā dvēsele, tu gribēji mani iežēlināt, - neizpratnē saku, - kāpēc?

-Viņai jau ir tūkstošu tūkstošiem parakstu, bet dvēseles tā notiesā, - Liliana atbild, - to uzzināju no baumām, kas izklausījās visai ticamas. Ko tik negadās dzirdēt, lai arī esi tikai jauniņais šajā sfērā.

Man sagriežas vēders, jo bija reizes, kad gandrīz atdevu viņai sevi. Es būtu zudusi uz mūžiem.

-Kāpēc? – jautāju, pūlēdamās nevemt, bet jau vairākas dienas neesmu neko ēdusi, ka tas varētu būt sāpīgi.

-Jo tā ir dzīvība, esence, pats kodols. Jums nav ne jausmas, cik tas ir labi. Esi nemirstīgs, ej, kur vēlies, dari, ko vēlies, un baudi dzīvi mirklī, kad tā muļķa dvēsele sniedz tev roku pilnīgā uzticībā, - Kristofīne aizgrābti stāsta un turpina jūsmot par savām pretīgajām kaislībām, ko sevī ietver dēmona daba.

Pa logu pamanu kustību mājas pagalmā, kur Vaijets cērt malku.

Ar lūpām izveidoju vārdu, kas pat neizskan, bet ietver sevī lūgumu pēc palīdzības, - Kalev.

Manas nojautas izrādās patiesas. Vīrietis momentā piekaļ skatienu savas istabas logam. Kalevs. Kalevs ir mans Sargeņģelis Vaijetā. Kā?

Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-52-/743116

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 8

0/2000
Sveika, es vakar līdz vēlai naktij lasīju tavu iepriekšējo stāstu "Miroņu Sala" (??) un man tas ir gluži kā pienākums teikt, ka Tu patiešām esi ideāla rakstniece. emotion
3 0 atbildēt

emotion Hehehe 

2 0 atbildēt
Ea pilnigi piekritu Kumelitei! Un es nevaru sagaidit nakamo dalu!ludzu atrak.
2 0 atbildēt
Kad nakama?
0 0 atbildēt