Sveiciens visiem...
Tie kas nevēlās var šo daļu nemaz nelasīt...
Vārdos nepateiktais 7
Zālē palikām tikai es un Kristaps. Redzēju, ka viņš ir uztraucies. Nesapratu kāpēc, tāpēc satvēru Sauli aiz rokas un pajautāju, kas noticis... Kristapam bija asaras acīs, viņš gribēja raudāt... Es noslaucīju asaru kas lēni ritēja pār viņa vaigu un vēlreiz pajautāju kas noticis...
K: „Lūdzu neaizej! Nepamet mani! Es tevi ļoti mīlu! Es mainīšos ja vēlies! Lūdzu, nepamet mani un paliec!” Nu Kristaps raudāja. Viņš nebaidījās raudāt. Arī es sāku raudāt, un apskāvu viņu.
E: „Saulīt, es nevēlos aiziet! Es nepametīšu tevi! Es tevi arī ļoti mīlu! Es nevēlos lai tu manītos! Es palikšu šeit, es apsolu! Tagad pasaki, kāpēc tev liekas, ka es vēlos aiziet...” Viņš bija atradis vēl kādu dzejoli, ko nebiju viņam rādījusi:
Man ir jāiet savs ceļš!
Man ir jāpasaka, ko es jūtu
Kaut kas starp mums nav kārtībā
Šajās dienās
Dzīve turpina savu ceļu
Vienalga ko mēs ieplānotu
Tas vienmēr aiziet greizi
To ir grūti teikt
Bet man ir jādara tas
Kas nāks par labu man
Tev viss būs labi
Man ir jāiet un jābūt man pašai
Es nespēju ilgāk šeit palikt
Es ceru, ka tu sapratīsi
Mēs atradīsim vietu uz šīs zemes
Kādu dienu
Bet tagad man jāiet savs ceļš
Nevēlos visu aizmirst
Bet es dodu sev cerību
Un redzu kā tā zūd, vienmēr
Vēl viena krāsa izbāl
Un ir tik grūti redzēt kā viss pazūd
Es aizeju šodien
Jo man ir jādara kā būs labāk man
Tev viss būs labi
Es tam ticu
Jā, tas tiešām bija mans dzejolis. Es nezināju ko teikt un darīt. Nedrīkstēju teikt patiesību, jo tā bija mana pagātne, par ko es Kristapam biju melojusi. Es nezināju ko darīt, tpc raudot izskrēju no zāles. Tautas nams bija tukšs un tumšs. Es apsēdos uz kāpnēm un raudāju. Zināju, ka es iespējams esmu pazaudējusi Kristapu.
Kristaps bija nomierinājies un viņš atnāca pie manis. Viņš apsēdās man blakus un apskāva mani, piekļaujot mani sev klāt. Es raudāju un nevarēju rimties, bet viņš tikai atkārtoja „Nomierinies mazā, viss būs labi... Es mīlu tevi...” Es nespēju viņam atbildēt.
