Sveiciens "Decembrī" 
Esmu atpakaļ ar "Vārdos nepateiktais 4", ceru ka jums patiks... Pēc lasītājas lūguma ievietoju nedaudz garāku tekstu... Spiežam + lai būtu arī 5 daļa
Iespējams drīzumā tiks ievietots "Meitenes jaunā dzīve, kas labāk nebūtu sākusies", bet ja vēlaties lasīt šo stāstu rakstat komentārā... Šajā stāstā būs vairāk intrigas, mistikas un iespējams pat slepkavība...
Speižam + un komentējam
Pārējās daļas meklējiet manā profilā :)
Vārdos nepateiktais 4
...Iestājās klusuma brīdis, likās, ka tas velkas mūžīgi. Mēs klusējām un tad viņš klusi pateica „Es tevi mīlu.” Es gaidīju šo mirkli, bet kad nu beidzot viņš bija pienācis, es nezināju ko atbildēt. Es atbildēju vēl klusākā balstiņā „Es tevi arī” Atkal klusuma brīdis, un tad viņš pieskārās manai rokai un satvēra to.
Es paskatījos uz viņu un pasmaidīju. Es biju pasakā J Es neko neteicu tikai skatījos viņam acīs un smaidīju. Pēc laika, mēs sadevušies rokās skatījāmies tālumā un viens uz otru un runājām. Es pateicu visu ko jutu pret viņu. Mēs norunājām, ka pagaidām nevienam nestāstīsim, ka esam kopā. Viņš mani pavadīja līdz mājai, mani apskāva, un mēs atvadījāmies.
Visu laiku satikāmies, runājām, mīlējām viens otru, bet vēl es nebiju sagaidījusi mūsu pirmo skūpstu, tikai mazas bučiņas uz vaiga, vai pieres. J L Tika dāvināti ziedi un izteikti komplimenti. Es biju septītajās debesīs. Daudziem bija aizdomas, bet vienmēr mēs tikai smējāmies un teicām, ka tie ir suņu murgi. J
Atgriezīsimies šodienā. Tikko nodejojām džaiva jauno soli „Kāju meždži” ar Kristapu, manu sauli, ir tik viegli dejot.
„Labi, beigsim dejot, jo mums vēl jāparunā:” iepriecināja skolotāja.
Šodien kājas nedaudz sāpēja, tāpēc nespēju ilgi dejot, Saule jau teica, lai es nedejoju, lai atpūšos, bet es kā vienmēr viņu neklausīju. J Man nepatika kavēt dejas, tāpēc pacietu sāpošās kājas un dejoju. Kristaps jau centās darīt tā, lai man nebūtu tik daudz jāpiepūla kājas, es tāpat dejoju, deja ir mana dzīve, bet Kristaps ir mana paradīze.
Mēs visi apsēdāmies uz podestiem un skolotāja sāka stāstīt: „Tātad, es domāju, ka mēs varētu uztaisīt koncertu. Bet bez dejošanas es vēlētos, lai jūs arī kaut ko citu rādītu, savus citus talantus. J”
Mana māsa Anna, kas arī dejoja, teica, ka mēs varētu dziedāt, tāpēc skolotāja lūdza katram nodziedāt īsu dziesmas fragmentiņu.
„Cik zemu kritīs, tik augstu kāps. Savādāk jau neko nepanāks...,” sāka dziedāt Anna. Balss viņai laba, varētu dziedāt operā J Ne par velti vienīgā no visiem dejotājiem dzied ansamblī, pie bargas skolotājas. Vislielākās cerības ir uz viņu, lai viņa dzied, bet es ar sauli dejošu. J
„Baltas debesis kā piens...,” nomurmulēja Jānis. Viņš nemāk dziedāt, kaut ko tikai murmulē, vai šķībi dzied līdz Ke$as dziesmām J
„Vis ko šķiet, ka zinu es, viegli kļūst bez nozīmes...,”skanīgi nodziedāja Patrīcija . Nodziedāja viņa ļoti labi, bet šajā dziesmā viņa neielika nekādas emocijas, likās, ka dzied kaut kāds robots, labākajā gadījumā. Man likās, ka šāda tipa dziesmas ir jādzied izjusti un patiesi, ka šīs dziesmas nevar nodziedāt tāpat kā kaut kādas Angļu vai krievu hītus, kuros emocijas ir zem 0.
„Tici sev un es arī ticu tev. Roku dod un tik dari, mēs kopā varam...,”nodziedāja Patrīcijas deju partneris Ivo. Nu jā labāk ir nekā Jānis, bet nekas dižs. Pašlaik vislabāk ir nodziedājusi Anna ar Patrīciju. Zēniem laikam nav dziedamā balss.
„So we'll just cry, cry, On each other's shoulders, Cry until it's over, Can't it just be over...,”pirmā dziesma angļu valodā, un pirmā dziesma, ko izdziedāja no visas sirds. Šo dziesmu dziedāja mana Saulīte. Varēja redzēt, ka viņš dziedot dziesmu vēlējās raudāt, jo acu kaktiņos bija asaras, arī man šī dziesma nenesa prieku un es vēlējos aiziet un apskaut Kristapu, bet es atcerējos, ka mēs vēlējāmies mūsu attiecības paturēt noslēpumā. Izradās Kristapam bija pasakaina balss, un to saku ne tikai es, Kristapa mazā un trauslā draudzenīte, bet arī skolotāja un visi pārējie dejotāji. Likās, ka dziesmas vārdi lika raudāt ne tikai Saulei, bet arī citiem, kas saprata angļu valodu, jo dziesmas tulkojums ir „ Tāpēc vienkārši raudam, raudam, viens uz otra pleciem, raudam līdz viss būs beidzies, kāpēc viss nevar būt vienkārši beidzies.”
„So thank you for the broken heart, oh yeah And thank you for the permanent scar” bija pienākusi mana kārta dziedāt. Nezin kāpēc, bet es izvēlējos šo dziesmu. Šī bija viena no Kristapa mīļākajām dziesmām, tāpēc piedziedājumā viņš arī dziedāja. Man likās, ka mūsu balsis saplūda vienā un skanēja pasakaini... Skolotājai un pārējiem arī patika, vismaz man tā likās. Iespējams lielu lomu nospēlēja tas, ka es ar Sauli dziedājām no visas sirds. Dziedot savu sirdi atdevu mūzikai, kaut gan auditorijas priekšā nebiju dziedājusi ~ 5 gadus.
Visi bija nodziedājuši savas dziesmas, jo grupā esam tikai 3 pāri, jeb 6 dejotāji...
