Es esmu lasījusi ļoti daudz labu stāstu spokos, un tāpēc arī nolēmu izmēģināt savu roku rakstīšanā. Ja patiks, tad būs turpinājums.
***
Es pamodos no modinātāja signāla un piegāju pie loga. Atkal līst. Ciest nevaru lietainas dienas, un tad arī man nav vēlēšanās kaut ko darīt. Vēlējos vienkārši ielīst gultā un gulēt, bet atvairīju šo domu.
Paskatījos uz sevi spogulī un izmocīju vārgu smaidu. Pat pēc cīņas tik slikti neizskatos. Kas par ballīti!
Iezvanījās telefons. Tā bija Maira.
„Čau!” tiklīdz es nospiedu atbildēšanas taustiņu, Maira man iebļāva ausī.
„Labrīt!” vēl nedaudz samiegojusies atbildēju.
„Nu, esi gatava?” viņa moži iesaucās. Vienmēr esmu pārsteigta par to, cik moža viņa var būt, kad pamostas, pat pēc dažu stundu gulēšanas. Pie tam vēl pēc tādas ballītes.
„Tu taču zini manu atbildi,” pikti atrūcu.
„Eu nu beidz. Labāk saģērbies, jo tūlīt braukšu pie tevis. Negribu tevi redzēt pidžamā un ar ligzdu uz galvas,” Maira jau sāka aizsvilt.
„Un kas tad būs? ” nīgri un nedaudz izsmejoši jautāju.
„Vienkārši sakopies,” un draudzene beidza sarunu.
***
Izkāpusi no dušas, nopētu savu ķermeni lielajā spogulī.
Pēc pagājušās nedēļas cīņas, uz ķermeņa vairs tikai zilumu paliekas, bet tas bija tā vērts. Neviens vēl iepriekš nebija uzvarējis Samantu kikboksa cīņās. Es lauzu uzskatu ka viņa ir neuzvarama, un tie zilumi ir pierādījums tam, ka ar smagiem treniņiem var paveikt neiespējamo.
***
Lejā jau Maira gaidīja mašīnā un ik pa laikam signalizēja. Uzvilku melno krekliņu, melnās treniņbikses un melnās botas, kā sērojot par saules aizklāšanu. Nu jau nepacietīgi Maira signalizēja. Aši sakravāju somu un metos lejā pa trepēm, pa ceļam ieskrienot virtuvē pēc cepumiem.
„Čau, metālist,” draudzene uzsauca, kad iekāpu mašīnā.
„Čau, lellīt,” apkampu draudzeni un iesmējos par viņas rozā drēbēm. Viņa tiešām pēc tādas izskatījās, tikai pietrūka nedaudz kosmētikas.
„Tad mēs brauksim, vai kā?” no aizmugurējā sēdekļa pikti iesaucās kāda meitene, kuras balss bija pazīstama.
