Sveiki, šodien daļiņa tā pa agro, jo neesmu skolā. Zinu, ka skolu kavēt pēdējā nedēļā ir slikti, bet man ir savi iesmesli piemēram kā vakardienas muguras sāpes un pēc tam slitā dūša no ibumetīna. Izlēmu šodien uz skolu neiet. Domāju, ka vakarā varētu būt vēl kāda daļa, bet tad jau skatīsies:) Protams izbaudiet rakstu un tā tālāk:)))
***
Sēdējām pie 347. kabineta. Slimnīcas sienas bija mainījušas savu izskatu, tās bija mainījušas krāsu no baltām uz maigi zaļām, pie sienām bija metāla plāksnītes vienā augstunā, nav ne jausmas, kam tās domātas.
Man blkaus sēdēja dens, kas bija saņēmis plaukstās manu plaukstu. Viņš neizskatijās īpaši labā noskaņojumā, bet man nāca miegs. Iedzēru vēlvienu malku kafijas no termokrūzes. Nezinu kā tas sanāca, bet uz mana gaiši zaļā, adītā džempera parādījās kafijas traipi.
''Lisa, tev viss kārtībā?''Dens apjautājās, kad skatījos uz traipiem ar tukšu skatienu.
''Jā, es aplējos, vai padosi manu somu? tur jābūt salvetītēm. Riebjas šis stāvoklis, kad nezinu ko daru, tagad mans džemperis ir noliets ar kafiju, bet man jādodas pie tavas mammas uz vizīti.''Klusām teicu rakņājoties pa somu. Beidzot atradusi savas salvetītes sāku berzēt traipu.
''Mīļā, viss ir labi, tu vienkārši esi apslimusi, tas arī viss.''Dens klusām teica. Man blakus sēdošais vīrietis piecēlās un iegāja kabinetā, jo pa durvju spraugu, kāda sieviete bija pabāzusi galvu un nosauca viņa vārdu. Mums jābūt nākošajiem.
''Ne jau tev visu laiku ir nogurums un slikts garstāvoklis, nerunāsim par to cik man ātri maninās savas domas, no sākuma man patika Vikas smaržas, šodien ieejot gulēt sajūtot tās es gandrīz apvēmos.''
''Piedod par tādu jautājumu, bet, kad tev pēdējo reizi bija sieviešu dienas?''
''Kāpēc jautā? pagaidi es apskatīšos telefonā.''Kamēr sameklēju telefonu man pašai sāka likties, ka varbūt es esmu stāvoliī. Atbloķēju telefonu un atradu kalendāru, kur man ir ierakstīts viss. Man mēnešreizēm vajadzēja sākties pirms divpatsmit dienām''man vajadzēja būt virms gandrīz divām nedēļām, es biju aizmirsusi par to. Den tas nav iespējams, mēs vienmēr izsargājāmies.''
''nomierinies, viss būs labi, mēs tiksim galā.''
''Es nezinu cik ilgi esmu stāvoklī, bet visu šo laiku pīpēju un dzēru, skrēju un darīju visādas sliktas aktivitātes, ko nevajadzētu laikam darīt esam stāvoklī''
''tu domā nodarboties ar seksu?''
''Nē, tas neko neietekmē, es runāju par smagumu celšanu, rēali es nebiju ēdusi gandrīz divas dienas, es uztraucos, raudāju, psihoju. Man bail.''
''Lisa, viss būs labi, dzirdi? nekad navar par visu būt drošs.''
''Tev taisnība man jānomierinas un jābeidz dzert kafija.''Krūzi es iegrūdu dena rokās un uzrakstīju Veronikai.
Tev jau Dens teica, ka mēs šodien iesim pie ārsta?
Jā, vai kas noticis?
Mēs vēl sēžam pie ārta kabineta, bet mēs runājām un Dens paprasīja, kad man pēdējo reizi bijušas mēnešreizes, es apskatījos, tām vajadzēja sākties pirms divām nedēļām, man šķiet, ka esmu stāoklī.
Bet tas taču ir labi vai ne?
Nezinu, jo pašlaik es nestrādāju, bet Dens arī grasījās iet prom no darba tur un gribēja meklēt darbu šeit, viņam mamma šeit ir ārste un direktore, ceru, ka kaut kas atradīsies, jo savādāk mums jābrauc atpakaļ, bet es nebribu.
Es domāju, ka viss būs labi.
Nekas nevar būt labi, es smēkēju, dzēru , cēlu smagas lietas, skrēju, es darīju visas sliktākas lietas.
Saulīt, nomierinies, viss būs labi, noskūpsti Denu un atvainojies par plihošanu.
Kā tu zini?
Es tevi pārāk labi pazīstu, izdari kā es tev liku un uzraksti pēc tam rezultātus, ko teica ārsts.
Labi, tu zini labāk :**
:**
''Mīļum?''klusām nočukstēju.
''Nu?''Viņš diezgan strupi atbildēja, pagriežoties pret mani.
''Piedod, ka sapsihojos, es zinu, ka tā nav tava vaina, bet lūdzu piedod par manu uzvedību.''
''Lisa, tev nav par ko atvainoties, es vienkārši esmu nobijies, jo, kad mana mamma uzzinās, ka tu esi stāvoklī, bet es jūs neesmu iepazīstinājis, viņa dusmosies.''
''Iepazīsimies, kad ieiesim iekšā.''
''Domā viss būs labi?''viņš klusām jautāja, skatoties acīs, dzirdēju kā atveras durvis un vīrietis iznāk laukā, ātri nobučoju viņu un gaidīju, kad sauks mūs iekšā.
''Lisa Grambala.''Medmāsiņa pateica un pazuda, durvis aiztaisost ciet. Nu es biju nobijusies. Dens piecēlās un gaidīja, kad piecelšos es. Lēnām to izdarīju, Dens paņēma manu somu un atvēra durvis. iegājām iekšā pie kādas sievietes ap 40 līdz 45. Karē nogrieztiem matiem, izskatījās ļoti jauka.
''vai Den, nākat sēsties.''Sieviete mūs uzrunāja plati smaidot. Mēs aizgājām pie galda, kur atradās divi melni krēsli.
''Sveika mamm, šī ir Lisa, mana draudzne.''Dens klusām runāja.
''Sveika Lisa, es esmu Dena mammma Emīlija, vari mani uzrunāt vārdā.''Emīlija amaidot sacīja, nelikās, ka viņai būtu, kaut nedaudz kauns vai tā kaut kā.
''Sveiki.''Es pasmaidīju.
''Stāsti, kāpēc esi atnākusi.''Emīlija jautāja, jo es pie viņas biju atnākusi sava veselības stāvokļa dēl.
''Es nejūtos labi, man ir pastāvīgs nogurums, garstāvokļu maiņas un ātra aizkaitinātība. Es pati esmu ārste, bet pašam sev grūtāk visu izskaidrot.''
''Es pasaukšu medmāsiņu, viņa noņems asins analīzes, bet tad tu nāksi atpakaļ un es tev uzdošu pāris jautājumus, labi?''
''Protams.''Pasmaidīju, Dens nebija sacījis ne vārda, bet stingri turēja manu roku.
''Maija? aizved pacientu noņamt asinis, uztaisi analīžu rezultātus cik vien ātri vari.''Emīlija stingri sacīja, skaļāk nekā mēs runājām savā starpā. Drīz arī Maija ienāca un lika sekot, Denam bija jāpaliek pie mātes, nav ne jausmas, ko viņi tur būs izrunājuši.
Dena skata punkts.
Lisu aizveda noņamt analīzes, man neļāva iet līdz, man bija jāpaliek pie mammas.
''Den, kāpēc braucāt pie manis, bet negājāt tur pie ārstiem?''Mamma jautāja, rakstot kaut kādus dokomentus.
''Lisai, šeit ir māja, mēs dzīvosim šeit, mamm.''
''Kā ar darbu?''
''Es nezinu, te nav brīva kāda vakanse?''
''Pirms pāris dienām aigāja kāds ārsts no izmeklēšanas nodaļas, ir arī divas vietas ātrajā palīdzībā, kas Lisa ir par ārstu?''
''Viņa ir stādājusi divus gadus ātrajos un pēdējos divus mēnešus strādāja par infekciju speciālisti, jo tā ir viņas specialitāte.''
''Nu ja jūs vēlaties varat strādāt šeit, cik Lisai gadu?''
''27, kāpēc jautā?''
''kartiņa jāaizpilda, deklerātā dzīves vieta?''
''es nemaz nezinu vai šait, vai tur.''
''Nu labi, telefona nummurs?'' Sāku saukt telefona nummuru, to es biju iemācījies jau no galvas.''Kā jūs iepazināties?''
''tas arī kartiņā jāraksta?''
''Nē, tava mamma grib zināt.''
''mēs strādājām divus gadus kopā ātrajā palīdzībā, bet tad viņu atlaida vai aizgāja, es īsti nezinu. Tad viņa sāka strādāt pirmajā slimnīcā par infekciju speciālistu, bija sava komanda un tā.''
''Re kā, kā viņa māju šeit var atļauties?''
''Viņai mamma bija šeit māksliniece, palika mantojumā, nebija bijusi jau desmit gadus šeit.''
''viņai mamma bija Baiba Grambala?''
''nezinu, mēs par to nerunājam, viņai nav ērti.''
''Es saprotu, es atceros kāds skandāls bija par to, kur dzīvos Lisa, jo viņai bija sešpatsmit, bet viņa nevēlējās pamest šo vietu. Tante viņu ar varu aizvilka prom, par tanti es neko neesmu dzirdējusi.''
''Es arī ne, mēs par toreti, kad runājam.''
''Ko tad jūs darat ja ne runājat?''
''Mēs runājam par citām lietām, pēdējā laikā viņa ļoti bieži gulēja, jo bija pārgurusi, bet mēs daudz ko daram kopā.''Ak ;sausmas, ko mamma par mani padomās, bet nu jā ceru Lasa drīz atgriezīsies, jo man nepatīk šādi sarunāties ar mammu.
Lisa
Maija jau mani veda atpakaļ uz kabinetu, redzēju, kā daudzi noskatās uz mani. Atgādina tās dienas pirms tiesas. iegājusi kabinetā dens ar Emīliju jau mani gaidīja. Pasmaidīju un apsēdos vietā, kur sēdēj pirms tam.
''Lisa, es uzdošu tev pāris jautājumus, labi?''Emīlija jautāja.
''Jā, protams.''
''Cik tu sver?''
''Es īsti neesmu pārliecināta, jo neeesmu kāpusi uz svariem krietnu laiku.''
''Labi, šodien to izzdarim, labi, ka vairs līdz trijiem man nav neviena pacienta, cik tu esi gara?''
''apmēram 1 metru un 80 centimeturus gara.''
''Kā tev ar menstruācijām?''
''Sākās 15 gados, pirmos divus gadus bija neregulāras, bet pašlaik man tās kāvējas par 12 dienām.''Emīlija to visu pierakstīja uz kaut kādas lapas.
''tu esi bijusi stāvoklī?''Nosarku, jo nedomāju, ka šādi jautājumi tiks uzdoti.
''Nē.
''Fiziski smagu darbu esi strādājusi?''
''Nē.''
''Ir bijušas lielas traumas pēdējā gada laikā?''
''jā, mani sadūra aukšstilbā.''
''iesim nosvērties un izmērīsim cik tu gara, lai viss būtu precīzi.''Emīlija piecēlās un es viņai sekoju, redzēju kā Dens pieceļas.''Den paliec te, vēlos Lisai uzdot jautājumus, kurus tev nevajadzētu dzirdēt.'''Dens pakrstīja galvu un apsēdās, es pasmaidīju un sekoju emīlijai.''Novelc apavus un džemperi.''
darīju tā kā man lika, uzkāpu uz elektroniskajiem svariem, tie rādīja 69.3 kilogramus. Emīlija to pierakstīja. viņa lika nostāties pie sienas, kur var izmērīt garumu.
''Tev ir bijušas seksuālas atiecības ar vēl kādu vīrieti pēdējo mēnešu laikā?''
''Nē.''biju pārteigta par jautājumiem, bet ja viņa ir ārste un uzdod šādus jautājumus, tad laikam jau tā jābūt.
''nāc apgulies.''Viņa norādīja uz kušetes. Tā arī darīju, paņēmu malā nolikto dzemperi.''tu smēķē?''
''Jā.''bija tik liels kauns atbildēt uz šādiem jautājumiem, īpaši ja tā bija tava drauga mamma.
''Lieto alhaholu?''
''Reti.''
''Kā ir ar kontacepciju?''
''Pārsvarā prezervatīvi.''es šādas lietas nestāstu savai labākajai draudzenei, nedomāju, ka kaut ko tādu atklāšu sava drauga mātei.
''Es varu tevi izmeklēt ar ultrasonugrāfiju, varu tevi arī sūtīt pie ginekaloga.''
''es domāju, ka pie ginekaloga nebūs labi, jo pirms stundas man ir bijis seks, tas varētu traucēt izmeklēšanā.''Emīlija nedaudz nosarka, laika nebija gatava uzklausīt šādu informāciju,
''šoreiz ne, jo mēs vēlamies pārbaudīt vai tu esi stāvoklī.''
''Es labprāt izvēlētos ultrasonugrāfiju, bet kā ar analīzēm?''
''tā būs jāgaida stundu, jo pašlaik tu kaut kas nav kārtībā.''
''Skaidrs, tad mēs varētu ar ultraspnugrāfiju?''
''jā, vai pasaukt Denu?''
''Ja iespējams.''
''tūlīt būšu.''emīlija piecēlās no krēsla, dzirdēju kā viņa saka Denam, ka viņam jānāk uz šeieni, jo mēs pārbaudīsim vai es esmu stāvoklī.Dens drīz vien bija klāt, viņš apsēdās uz blakus krēsla, satvēra manu roku un skatijās manās acīs.
''viss būs labi, jo mīlu tevi.''dens nočukstēja un pasmaidīja.
''Es zinu.''Pasmaidīju pretī.
''Novelc lūdzu krekliņu, ja nevēlies, lai ts būtu ar želeju.''Emīlija apsēdusies pateica. Tā arī izdarīju, Dens turēja manu roku un klēpī manu krekliņu un džemperi.''Būs auksts.''Emīlija pateica un sajutu uz vēdera lejasdaļas aukstu želeju, kas drīzvien tika izsmērēta pa visu vēderu. skatījos melnbaltajā ekrānā, emīlija atplauka smaidā.''Den, tu esi pasteidzies un mani padarījis par vecmāmiņu, protams ja jūs bērniņu paturēsiet, vai bildītes vajag?''
''būtu jauki, bet vai varat pateikt cik vecs ir bērniņš?''jautāju. Redzēju kā Dens neticīgi skatās monitorā.
''Man šķiet, ka ap mēnesi, šeit ir salvetes, apģērbieties, bet es būšu savā kabinetā.''Emīlija pateica un izgāja laikā no izmeklēšanas telpas.
''Mīļum, ar tevi viss ir labi?''pajautāju, jo viņš vēll jo projām skatījās ekrānā, kur varēja redzēt mazā uzņēmumus, īsti jau neko nevarēja saprast, bet nojaust gan.
''Es nespēju tam noticēt, es būšu tētis, bet tu mamma, mēs būsim ģimene.''Viņš mani noskūpstīja. Es sāku smieties. Dens paņēma salvetes, ko bija nolikusi Emīlija, noslaicīja manu vēderu, kas bija ar želeju. ''Es būšu tētis, bet tu mamma!'' Nebiju redzējusi tik satrauktu un vienlaikus priecīgu Denu, viņš noskūpstīja manu vēderu. Palīdzēja apģērbties un kopā devāmies uz Dena mammas kabinetu.
''Tā šeit ir fotogrāfijas, es jūs uzlūdzu sestdien pie mums, būs atbraukusi Dana ar savu puisi, varēsiet kārtīgi iepazīties, šo ziņu es neteikšu nevienam, jo uzskatu, katā ir jums pašiem jāizstāsta. Varēsim aprunāties par darbu.''emīlija pasmaidīja, mēs paņēmām mantas un devāmies un mājām.
''Lisa, es nespēju noticēt tam.''
''Es arī ne, es drīkstu to pateikt Veronikai?''
''Kāpēc jautā? viņa ir tava labākā draudzene, tu to tāpat nenoslēpsi.''
''paldies.''Es nezināju vai sūtīt īsziņu vai zvanīt, izlēmu, tomēr pazvanīt. pēc pāris pīkstieniem viņa atbildēja.
''Nevarēju sagaidīt tavu ziņu, bet vai tev viss ir labi?''Viņa uzreiz sāka runāt.
''nu vispār....''Es sāku klusēt, vēlējos ar viņu paspēlēties.
''Lisa, man paliks slikti ar sirdi, ja tu man to nepateiksi, tu zini.''
''Tā nav telefona saruna, mēs drošvien šodien aizbrauksim, savākt mantas un tā, tad iebrauksim pie tevis, labi?''sacīju skumjā balsī, kamēr sēdējām mašīnā.
''Lisa es gaidīšu tevi, bet ja jūs nebraucat tad pazvani,es atbraukšu.''
''Labi, gaidi.''
''bučiņas.''
''tev lielkākas.''Noliku klausuli, Dens brauca, bet tad apskatījās uz mani.
''kāpēc tu tā?''viņš jautāja.
''Mēs esam labākās draudzenes, tā vajag.''
''Baigā jums tā draudzība, mēs šodien braucam atpakaļ ja?''
''Tev drēbes vajag, un lietas, kas saistītas ar darbu tev vajag nokārtot.''
''Tev taisnība, iebrauksim mājās tu uzvilksi citu džemperi un brauksim.''
''tieši tā.''
***
Vēlējos atgādināt, ka būtu ļoti jauki, ja jūs izteiktu savu viedokli, tas man nozīmētu daudz:))
