''Nu kā klājas mazajiem brīnumiņiem?''jautāju Elizabetei.
''vispār ļoti labi. Aktīvi. Citreiz mammai neļauj iet gulēt, jo vēlas vēl pasportot.''
''Nu kā Ralfam?''
''Viņš nevar sagaidīt, kad mazie nāks pasaulē.''
''Piedod, bet kad būs šis maģiskais datums?''
''ap marta sākumu.''
'' kurā slimnīcā dzemdēsiet?''
''tākā mēs pārvācamies uz šejieni, tad laikam pirmajā.''
''Kur dzīvosiet?''
''apmēram trīsdesmit minūšu gājienā no šejienes.''
''Jūs negribat tēju, kafiju, kūciņu vai augļus? es šodien nopirku.''
''tēju varētu.''Elizabete teica.
''tev Ralf, neko?''
''Kafiju.'' uztaisīju mums abām tēju,bet relfam kafiju, uzliku uz galda kūciņas un augļus.''elizabet, tev nezvana?''
''Nē,Lisa, tev?''
''Laikam.''aizskrēju uz gaiteni pakaļ telefonam. zvanī'tājas bija Dens.
''čau, tu vēl darbā?''Dens uzsāka sarunu.
''Nē, mājās, vai kas noticis?''
''es domāju, ka tu varētu atbraukt man pakaļ, man darbs beidzās.''
''Tagad?''
''Nē es vēlos vēl dušā ieiet.''
Pazvani, kad tu būsi gatavs, labi?''
''Labi. bučas, mīlu.''
''Tev arī, es tevi arī.'' Nobloķēju telefonu un devos atpakaļ uz virtuvi.
''Piedodiet, man vēlāk būs jāaizbrauc pakaļ Denam, draugam manam.''
''Tas nekas, mēs jau tev uzkritām kā sniegs uz galvas.''
''Es taču teicu, ka vienmēr būsiet gaidīti.'' Mēs vēl nedaudz papļāpājām un tad man bija jābrauc pakaļ Denam. Arī elizabete un Ralfs izlēma doties prom, jo viņiem vēl bija jāaizbrauc apskatīt jaunā māja. Sarunājām tikties citreiz. Pie Dena darba biju diezgan ātri. Aizslēdzu mašīnu un gāju viņu meklēt.
''sveika, barbara, kur Dens?''
''Sveika, kārto savas mantas, pagaidi viņu tepat.''
''Protams.''Apsēdos uz tuvējā dīvāna un apskatīju te visu. Telpas otrā galā bija tāda kā virtuve, tur bija galds, ledusskapis, uzkoduu automāts visādi skapīši. Pie citas sienas bija galda futbols. atpūtas telpa bija iekārtota ļoti mājīgi, labāk nekā bija pie mums, kad strādāju ātrajos. Dzirdēju trauksmes signālu. Barbara uzreiz norīkoja otro vienību. viss notika ļoti ātri un detalizēti.
''Par ko tu strādā, Lisa.''
''Es esmu infekciju speciāliste pirmajā slimnīcā.''
''Grūti?''
''Nē, vairāk sarežģīti, jo jāuzņemas visa apbildība man, par slimnieku, komandu un ārstēšanu.''
''Smagi, kā jūs ar Denu iepazināties?''
''Mēs kopā strādājām ātrajos, bijām viena komanda divus gadus.''
''Kāpēc Dens aizgāja no trešās slimnīcas?''
''viņu atlaida dēļ manis.''
''Oho, pastāsti.''
''Bija izsaukums, es viju izdarīju kā nācās, bet neievācu pilnībā visu informāciju par tuviniekiem, jo nebija laika, ārsts lika man braukt atpakaļ, bet visi jau bija aizgājuši no notikumu vietas, braucu atpakaļ uz slimnīcu ar asarām acīs, jo zināju, ka mani atlaidīs, es tam ārstam nekad neesmu patikusi. atbraukusi atpakaļ es uz viņu sakliedzu un nokliedzos pa visu slimnīcu, lai medmāsiņas tā turpinot nesaķer HIV, nometu jaku uz zemes, uzkāpu tai virsū, neatskatoties aizgāju. Dens laikam mēģināja mani glābt, bet pats sadusmojās un sakliedza uz viņu. Tā arī viņu atlaida.''
''Biju gaidījusi, ka viņš aizgājis, jo viņš ir iedomīgs pēc vellna, bet redz kā atlaists, jo mīļotā aizgāja.ha.''
''tas nebija smieklīgi.''
''Vakar Dens nebija dusmīgs, ka nepamanīju kā alekss iegāja dušā, kamēr jūs tur abi bijāt?''
''Nē mēs par to smējāmies.''
''tad labi, re ku nāk arī tavs sapņu princis.''
''sveiks, mīļum.''
''Sveika, dodamies?''
''Labi, attā.''Atvadījos no Barbaras un kopā izgājām no ēkas.''Kā gāja darbiņā?''
''bija pāris izaukumi, bet tā neko, tev?''
''Mocījos rakstot tos papīrus. Ko alekss teica par vakardienu? Brauc tu šoreiz.''Pametu Denam atslēgas un pati iekāpu pasažieru sēdeklī.
''no sākuma atvainojās, visu laiku, bet kad pateicu, ka lai viņš aizveras, viņš nevarēja nociesties un izstāstīja visai maiņai, tad visiem sprāga laukā tie labie jociņi, bet tā jau neko.''
''Pie mums šodien bija ciemiņi.''
''Kādi?''
''Elizabete ar Ralfu, atceries, Elizabete vesalu mēnesi dzīvoja pie manis?''
''Jā, Viņai bija tas puisis, kuru tu atdzīviņāji, kad gāji pārbaudīt vai tas ir
elizabetes puisis.''
''Jā tie paši, es būšu viņu dvīnīšu krustmāmiņa, bet laikam es jau esmu to teikusi.''
''Jā, mums uz veikaluir jābrauc?''
''Nē es visu nopirku.'' Visu atlikušo ceļu braucām klusējot, bet kad piebraucām pie mājām, dens pasteidzās un attaisīja man durvis un palīdzēja izkāpt. Man nāca smiekli, bet Dens bija pilna nopietnība. Viņš atvēra man durvis un pacēla uz rokām un nesa uz otro stāvu.
''Aizbraucam kaut kur atpūsties uz divām dienām?''
''tev darbs nav?''jautāju/
''Nē man rīt ir brīvs.''
''Varbūt izslēdzam telefonus un pavadam šīs divas dienas vārtoties pa gultu un neko nedarot?''
''Kā vēlies, bet uztaisīsi man kaut ko ēdamu, man ļoti gribas ēst.'''Dens skatījas uz mani ar lūdzi\\ošām acīm.
''Ko tu vēlies?''
''Kautko garšīgu, bet tā lai es arī varu palīdzēt.''
''Taisam pīrādziņus?''
''un cepumus?''
''ja tu patiešām palīdzēsi, jo vienai man būs viss apnicis.''
''Es tev apsolu.''
''Tad ejam pārģērbties un sākam.'' Es uzvilku sporta šortiņus un maiciņu, bet Dens tikai šortus. ar viņu gatavot bija jautri. Pīrādziņu mīklu taisīja viņš, bet es auzu pārslu cepumu.
''Tev rozīnes garšo?''
''Jā, ko tu vēlies ar tām darīt?''
''Likt pie cepumiem, kā tev ar mīklu?''
''Nezinu nāc paskaties, es to daru pirmo rez, es tikai zinu, ka viņu daudz nevar ēst, jo tad vēders sāp. Dzīve iemācīja ar trešo reizi.'' piegājusi pie viņa sapratu, ka mīkla ir ideāli pagatavota.''Kas tagad jādara?''
''noliec tur kur siltāks un atstāj viņu kamēr būs uzpūtusies.''
''Skaidrs, kā tev ar cepumiem?''
''Ja tu padotu pannu, tad es varētu likt cepumus jau krāsnī.''
''Es nezinu, kur ir panna, nekad neesmu to izmantojis.''
''Paskaties cepeškrāsnī.''
''šī ir īstā?''
''Jā, nāc palīdzi.'' Es viņam parādīju, kā ar karotīti jāliek uz pannas virsī cepumu masa. viņam lieliski sanāca. Drīz bijām pabeiguļi un likām tos plītī, uzreiz sākām taisīt pīrādziņus.
''ko mēs viņos liksim iekšā?''Dens jautāja
''es nezinu, sieru?''
''Kā teiksi manu pavēlniec.'' Dens sāka rīvēt sieru, bet vēlāk izdomājām, ka taisīsim picas, tās mums padevās ideāli. Pēc pāris stund'[am bijām visu pabeiguši un mums bija gan cepumi, gan pīrādziņi, gan picas. visu vakaru pavadījām ēdot un skatoties filmas. ejot uz vannas istabu atradu vakardienas cigarešu paciņu.
''re ko es atradu?''Dens paskatījās uz mani un pasmidīja.''tērēsim vai atdosim atpakaļ?''
''Tērēsim, pēctam nopirksim jaunu, tur vēl daudz iekšā?''dens skatijās un prasīja
''Kādas 15.''
''tad jau daudz''
''Ejam?''
''Kur?''
''Uz balkona.''
''Labi.''Dens izrausās no savas sēdvietas un nāca man pretī. Izgājuši uz balkona es izvilku vienu viņam un vienu man.
'''Vari iesākt man?''jautāju.
''Kāpēc?''
''Man riebjas pirmais dūms.''
''Nopietni?''Dens smējās.
''Nu jā.''Iedevu viņam savu cigareti, bet man viņš iedeva savu jau aizdegto. ar zobiem pārkodu mazo bumbiņu, kas atrodas filtrā, lai cigarete būtu ar mentola garšu. ''Kas tev dzīvo kaimiņos?'' jautāju, jo arī uz blakus balkona stāvēja bariņš jauniešu un smēķēja.
''ģimene ar piecpacmit gadīgu meitu, laikam ballīte.''
''Laikam.''
''es atvainojos, bet vai var sarunāt, ka jūs neko neteiksiet maniem senčiem?'' Denam sacīja, kāda no meitenēm.
''Kāpēc, lai es teiktu?''
''Jo man nav astoņpadsmit, bet es lietoju alhaholu un smēķēju, pluss jūs esat ārsts.''
''Ja jūs mums netraucēsiet viss būs kārtībā.''
''varbūt jums ar draudzeni iedot šampanieti?''
''Ja dosiet, tad jā.'' Meitene neizskatījās īpaši traka vai vecākiem nepaklausīga, bet tomēr vēlējās, lai neko Dens nesaka viņas vecākiem, tātad viņa nevēlējās, lai vecāki viņāi neuzticas.
''Es jums atnesīšu, līdz dzīvoklim.''
''Labi.''Mēs nodzēsām cigaretes un devāmies uz durvju pusi. Drīz arī dzirdējām klauvējienus.
''Lūdzu, tikai lūdzu neko nesakiet maniem vecākiem, nevēlos pazaudēt viņu uzticību.''
''Protams, Laura.'' Dens aiztasīja un aizslēdza durvis. tiko kā Dens bija visu izdarījis es viņu noskūpstīju, jo neatceros, kad to šodien biju pēdējo reizi darījusi. Šampanieti es aiznesu uz virtuvi, jo šovakar to vairs nebija laika dzert.
