Mani no miega iztraucēja, klusi soļi kas ienāca pa durvīm un tikpat klusi tuvojās manai gultai.
Pavērusi acis es redzēju to pašu ārstu, kurš atkal mani bija ienācis apraudzīt.
Viņš paskatijies uz mani, tik klusi nopūtās, un pasmaidija manā virzienā.
Joprojām sāpēja visas maliņas, pie katra mazākā elpas vilciena.
Es apjukusi skatijos viņa virzienā, un laikam sapratis ka vēlos padzerties, viņš palīdzēja man padzerties ūdeni caur salmiņu.
Gribeju viņam pateikties, bet pār manām lūpām nenāca neviens vārds. Neviens pušplēsts vārds. Acīs parādijās panika un es sāku uztraukties.
Laikam viņš bija to pamanijis, un apsēdies uz gultas malas, viņš saņēma manu roku savās, un klusi teica:
- Tu esi slimnīcā. Tevi pirms divām nedēļās atradām viena kvartāla attālumā no šejienes, klātu viscaur ar asinīm, un rētām. Nebija neviena dokumenta, nekā tavas jakas kabatās, tapēc nezinām tavu vārdu, un visus pārējos personas datus.
Diemžēl bet drēbes bija tā sabojātas, ka mēs viņas izmetām, jo tās bija skrandas. Vienīgi tavas jakas kabatās, atradu šo te piekariņu.
Un viņš no kabatas izņēma ķēdītē iekārtu āboliņa lapas amuletu.
-Lai viņš netraucētu, nolikšu to tepat uz galdiņa, Tev blakus. Lai zini, ka tas vienmēr tev blakus.
Pieļauju, ka šobrīd neatcerēsies neko par sevi. Neuztraucies, tā var gadīties, pēc tik ilga laika, kas nogulēts komā.
Tev ir lauztas 3 ribas, un arī kāja lauzta divās vietās. Bija arī vairākas durtas brūces.
Bērns, es nesaprotu, kurš ir bijis tik ļauns pret tevi un tev to visu nodarijis.
Iedošu Tev nedaudz pretsāpju līdzekli, lai vari iemigt, savādāk tev droši vien sāp visas maliņas.
Viņš caur katetru manā rokā ielaida šidrumu, un jau pa visam drīz krūtīs svelošās sāpes mazinājās, tās kļuva paciešamākas.
Noglaudijis man pieri, viņš devās prom.
Pie durvīm pagriezies vēl noteica:
-vēlāk ienāks mans kolēģis tevi apraudzīt, bet tu tikai guli un veseļojies. Šobrīd tev vajag vēl daudz spēka.
Dzirdēju, kā durvis klusi aiz viņa aizvērās.
Es lēnām nopētiju telpu, kur atrados. Tie bija balti griezti, kas atradās virs manis un pārgāja gaišās sienās. Pretī gultai uz sienas bija bilde, kurā attēlota kāda ainava, bet nespēju ilgstoši noskatīties vienā punktā. Sāka sāpēt acis.
Logs! šeit ir logs. No mana šī brīža leņķa redzēju caur to tikkai zilas debesis un zaļu koku galotnes. Tas bija viss kas pavērās manam skatam.
Protams pie manas gultas bija miljons aparātu ekrāni, kas pīkstēja, un rādija dažādus rādijumus.
Es nedaudz aizvēru acis, lai tās atpūtinātu, un jutu, kā man atkal uzmācās miegs. Man nebija spēka tam pretoties.
Galvā bija tik daudz jautājumu, bet es nespēju neko atcerēties. Visa mana atmiņa bija kā miglā tīta. Nespēj atcerēties, kas esmu, ko es šeit daru, kur es esmu, ko esmu darijusi agrāk. Nekā.. viss ir ka liels balts plankums.
Es pat nezināju, vai man bija kāds, kurš mani šeit meklēja, kurš par mani uztraucās.
Un atkal man lēnām virsū nāca miegs, kam es nespēju pretoties.
