Ienākuši viesnīcas nummuriņā, Katrīna ātri vien devās pie skapja, lai atrastu kleitu.
"Klau, varbūt, pēc šī vakara, pārcelsies atpakaļ uz rezidenci?" kautkur no priekštelpas jautāja Laionels, kurš joprojām nespēja saprast Katrīnas pēkšņo atgriezšanās iemeslu.
"Laionel, Dārgais, Tu zini, ka man patīk neatkarība.'' Katrīna atbildēja, pabāžot galvu no durvju puses, "starp citu, esi noderīgs, un nāc aiztaisi kleitai aizmuguri. Klau, bet kuri vēl, bez mūsu ģimenes, tur būs?Jo ja atmiņa neviļ, tad tās nebūs ģimenes vakariņas vien, zinot tradīcijas."
"Pāris, Tēva, biznesa partneri, un tikai tuvākie radi. Tu jau zini, viņam nepatīk pārsteigumi..." Laionels iesāka teikt, bet Katrīna pārtrauca pussvārdā
"Tieši tapēc, šodien arī parādīšos. Zinu, zinu, ka Tev nepatika, ka trijos naktī Tevi pamodināju, lai Tu brauktu man pakaļ, bet taksi negribējās gaidīt.''
''Esmu gatava, varam doties." Teica katrīna iznākot no iztabas, tērpusies melnā apmetnī, līdz zemei.
"Nu tad, beidzot! Man jau šķita, ka taisīsies mūžīgi. Pa kuru, laiku Tu kļuvi tāda?" atskanēja sarkams, Laionela balsī.
"Laiks, un attālums izmaina cilvēkus. Man bija daudz laika, lai sevi izmainītu pilnībā, gan ārēji, gan arī iekšēji. Bet, iesākumā, paskatīsies, vai "mīļie radi" atpazīs."
No viesnīcas, nebija ilgi jābrauc līdz mājai, jo tā atradās apmēram 15 minūšu braucienā no pilsētas centra. Jā, tā bija viena laba iezīme, mazām pilsētām: centrs nebija liels, bet apkārtne, ārpus pilsētas klusa un sakopta. Tas man pat bija nedaudz pietrūcis, dzīvojot šos gadus Ņujorkā.
Pēc liktenīgā vakara, kad aizbraucu, ar Latviju pārtraucu visus kontaktus, izņēmums bija Laionels. Viņš vienīgais zināja, kur esmu, ko daru tur.
Bet neviens nezināja, kapēc aizbraucu. Laigan tas būs laika jautājums, kad viss nāks gaismā.
"Jā, tradīcijas nemainās!" Katrīna pārtrauca klusumu mašīnā, jo abi divi bija jau piebraukuši, pie Divstāvu villas, kura tad nu šovakar laistijās vienāsugunīs. Jau ārpusē varēja dzirdēt šī vakara mūziku, un vakara viesi ieradās tērpušos uzvalkos, bet dāmas, kas tos pavadija, bija tērptas vakarkleitās.
"Vai dosimies, milēdij?" Laionels jautāja, atveros mašīnas durvis un pasniedot roku, lai Katrīnai būtu vieglāk izkāpt no mašīnas.
"Ak, Laionel, Tu esi tik jauks, pret mani. Vienmēr esi tāds bijis." Ar smaidu, tika veltīta pateicības pilna atbilde, viņas brālēnam.
Kamēr Katrīna piekārtoja apmetni, lai neviens neredzētu to, kas bija zem tā, mājas priekšā bija piebraucis balts Rolls Royce limuzīns. Kad šveicars atvēra mašīnas durvis, un pasniedza roku lai palīdzētu izkāpt mašīnā sēdošajai kundzītei atskanēja teksts: "Kā iekāpu šai mašīnā, tā arī izkāpšu. Bez tavas palīdzības!"
No mašīnas izkāpa kundzīte, tērpta gaiši zilā klasiskā kostīmā.
Katrīna ar Laionelu saskatijās.
" Nu, brālēn, šķiet šis būs jautrs vakars..." Viņa noteica, dodoties iekšā mājā
